Izdzīvojušie

1

- Vai tu jau sakravāji mantas?" mamma jautāja.
- Jā.
- Nu skaties tu man.
Mamma aiziet.
- Zini, tev tiešām derētu sakravāties!" sīkā māsa saka.
- Ei prom sīkā.
- Nesauc mani tā!" māsa piecērt kāju un aiziet.
Starp citu mani sauc Toms. 14, brūni mati, zilas acis, nu normāls čalis. Atzīmes - no 4 - 5 un 10 sportā.
Es

Mamma, normāla, bet pa daudz uzbāžas.
Alexa

Sīkā māsa Alexa 12, brūni mati, brūnas acis, tracinoša. Atzīmes 9 - 10, zubre.
Starp citu ja ievērojāt, mēs kaut kur braucam. Mamma saka, ka vajagot pavadīt laiku ar ģimeni veselus 3 MĒNEŠUS! Tas nozīmē, atā manas cerības, atā mani sapņi un atā Amanda... Kas ir Amanda??? Tu nezini?! Mana draudzene! (Neklausies tajā zēnā, kas tikko runāja.) Amanda ir skolas smukākā meitene un mana klases biedrene, bet man pat uzmanību nav pievērsusi, kaut gan klases vakarā viņai bija izaicinājums mani noskūpstīt! Un viņa paskatījās uz manu pusi, bet teica nē. Vismaz viņa zin kā mani sauc!
Bet lai nu kā es esmu viņā iemīlējies, jau no pirmās reizes, kad es viņu ieraudzīju.
- Pēc 5 minūtēm braucam!" mamma no apakšstāvā sauc.
- Viņš nav sakaravājies mammu!" sīkā saka mammai.
- TOM!" mamma bļauj.
- Es palikšu mājās!
- Nē tu nepaliksi!
Tad atskan klusums. Vēlāk uzzināju, ka sīkā sakravājusi manas mantas. Es biju spiests braukt.

Klausos mp3 . Laikam sīkā tomēr zin, kas man vajadzīgs, lai dotos ceļojumā. Lai nu kā štruntīgi ir tas, ka viņa (mamma) nesaka kurp mēs braucam. Ceru, ka uz neko tizlu - piemēram muzeju. Man nev nekādu iebildumu pret muzejiem, bet tur parasti ir garlaicīgi.
-Tom?" māsa jautā.
- Jā!" es izņēmis austiņas īgni uzsaucu.
- Paskaties!" māsa nobažījušies pasaka.
Es arī paskatījos ārā pa māsas norādīto logu (mašīnā). Kad stāstīju par masu un mani aizmirsu piebilst, ka mums bija arī tēvs, kas gāja bojā kuģa katastrofā. Tad man bija 5 gadi un māsai 4, bet mēs apzvērējāmies nekad nekāpt uz neviena kuģa pasaulē! Un nu māsa norādīja uz tieši vienu kuģi.
- Kā tu domā... vai mēs kāpsim uz TĀ!" māsa pēdējo vārdu pateica tik skaļi, ka ārpus mašīnas varēja dzirdēt.
- Ššššš...." mamma izdzirdējusi skaļo "tā" pieklusināja māsu. Sarunu viņa nedzirdēja, jo mēs čukstējāmies. Mammas uskati par kāpšanu uz kuģa ir pa visam savādāki. Viņa domā, ka mums vajadzētu "dzīvot" uz kuģa! Nesaprotu kādēļ! Lai nu kā mēs ar māsu tieši par to baiļojāmies, ka kādu dienu, vai nu mamma nopirks kuģi, vai arī vedīs mūs tur "katru" dienu! Un, ja mēs tiešām tur brauksim... (nebrīnies, ja es vairs nerakstīšu)
- Katrastofa! Cerams, ka braucam tikai garām." es nočukstēju. Un nolēmu pagulēt.
Bet mums tomēr nepaveicās, jo mamma tieši iegrieza iekšā ostas stāvlaukumā. Bet tas neatturēja mani no gulēšanas.

**********

Es vairāk neko neatceros, kā vienīgi ledus aukstu ūdeni, vēju un tumsu. Pēkšņas sāpes, elpas trūkumu un kliegšanu.
ŠĪS IR MANAS BEIGAS!!! Tā arī nepateicu Amandai, ka es viņu mīlu. Tā arī neiestājos futbola līgā. Tā arī nekļuvu par slavenu futbolistu. Tā arī.... (es varētu turpināt vēl un vēl, bet pēkšņi es sajutu balstu zem muguras.....

Turpinājums sekos....