Izdzīvojušie

23

- Hey, Alexa!
- Ko! - tikko pamodos.
- Tu lauzi solījumu! Es tāpēc pateicu.
- Ah, tā! Tavai zināšanai nemaz netaisījos. Es vakar aizgāju, lai nospiegotu viņus un pēc tam visus viņa plānus pateikt tev un Nikam! Bet tu.. To nu gan es negaidīju.
- Tu... tiešām?
- Jā.

Pateicu un aizskrēju prom no mājas.

Pēc 6 dienām

Viss ir noticis tā, kā tēvs rakstīja. Niks īsti nepieņēma mani savās sapulcēs, kurās sprieda, kā lai aptur šo dalīšanos. Kāto un pārējie arī mani ignorē. Es esmu starp abiem, bet man ir jāpanāk, lai nekas šāds nenotiek.

Esmu domājusi sākt pa vienam no Kāto grupas. Manu prāt Finiks ir uz robežas, viņš nezina vairs, kas ir pareizi, jo Āro un viņa kompānija, izņemot viņu, ir Nika pusē. Klots arī šaubās, bet, ja es pierunāšu Finiku, tad Klots arī varētu būt.

- Hey! - sveicināju Finiku pienākot pie viņa apmetnes.
- Sveika.
- Kā iet? Tas ir pēdājā laikā.
- Labi. Klausies, ko saka Niks?
- Par ko?
- Viņš teica, ka mums nav neko teicis... Es tā padomāju, ka es nemaz neatceros, ka viņš kaut ko mums būtu teicis. Es tikai zinu, ka ir.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Pirms atrašanās šeit, mums iešpricēja, bet tikai dažiem. Man, Rendanai, Klotam un Kāto.
- Tur bija šķidrums, kas iespējams saindēja jūsu smadzenes, kā iespaidā jūs tā domājat. Ko tu domā par šo versiju?
- Ļoti ticama. Vai man pāriet Nika pusē?
- Ieteicams, pasaki lūdzu šo versiju Klotam, labi?
- Labi, paldies Alexa. Iespējams mani šodien izbalsotu.
- Neuztraucies.

Es ļoti gribētu palīdzēt Kāto. Bet man ir bail, jo es varu viņu nepierunāt. Es visu nedēļu esmu centusies nerādīties acīs Kāto. Mani tiešām moca sirdsapziņas pārmetumi. Lai gan viņš ir saindēts, bet tomēr domā, ka esmu nodevēja. Man vajag ar kādu parunāt. Ar Luisu esam sastrīdējušies un nemijam ne vārda.

Pēkšņi ieraudzīju Ketrīnu. Jau sen ar viņu gribēju parunāt.
- Varam parunāt? - viņa pati uztvērusi manu skatienu pieskrēja man klāt.
- Labi, es arī to vēlējos.

Pagrūdusi mani līdz kokam nevienam neredzot viņa čukstēja.
- Kā ir Tomam?
- Kam? Ā... viņam ir depresija. Ne ar vienu nerunā. Tevis dēļ.
- Ah.. kaut viss būtu savādāk. Man vajadzēja tēlot. Es... Džeiss ir mans brālis. Bet neviens to nevar uzzināt.
- Kādēļ?
- Lūdzu uzticies man.
- Labi... Kas īsti notika, pēc tā, kad tevi nevarēja savākt?
- Es paliku atslēgusies, līdz pamodos bāzē - skolā, tajā, kur mūs centās mācīt. Tur bija arī visi pārējie, bet mēs nevarējām sarunāties. Mūs iemidzināja uz 2 gadiem, tādēļ neko vairāk nezinu, bet viņi esot visu laiku strādājuši pie salas celšanas. Pēc iemidzināšanas mēs - 13 pamodāmies šeit. Vienīgi Niks 2 gadus bija trennējies, tādēļ viņš mūs iepazīstināja ar noteikumiem.
- Tev pietrūkst Toma, vai ne?
- Ketrīn! Kur tu paliki? - mums klāt tuvojās Āro un Džeiss.
- Piedod, Alexa, man jāiet. Atā.
- Atā...

Atvadījos. Man vēl bija tikai viens jautājums. Kādēļ Āro un Džeiss nav Kāto pusē. Sapulcē viņi neizrādīja pamieru.

Sapulcē

Niks stāvēja mums priekšā un šķita, ka mēģina izdomāt, kā, lai iesāk runāt.
- Izstāsti par teoriju! - pačukstēju viņam. Viņš man silti uzsmaidīja, pateicoties.

Un tālāko sapulces daļu viņš tikai runāja vien par problēmu. Viņš apsveica Klotu un Finiku ar "pamošanos" un centās pārliecināt pārējos, bet liekas, ka par velti.

Vēl tukšas runas, līdz izdzirdēju savu vārdu.
- Ja?
- Ir izbalsošana, tu esi glābta, vari sēsties.
- Nu, ja. Es jau to dzirdēju. - nomurmināju.
- Kājās paliek Kāto un Rendana. Zinu, ka pie tā neesat vainīgi jūs paši, bet tā nu tas ir. Negribu neko ievilkt. Kuri ir par to, lai paliek Kāto?

Es pacēlu roku, Ketrīna, Džeiss, Āro un Luiss lēni skatīdamies uz mani. 5 no 14. Tas izskatās slikti.

- Un kurš grib, ka paliek Rendana?

Rokas pacēla 2gadīgā, 4gadīgā meitene, Klots, Finiks, Rafēns un Enriko - atlikušie. 6 no 15.

- Lūdzu Kāto kāp uz apļa.

Un atkal es kārtējo reizi aizgriezu galvu prom. Es zināju, ka nevaru tur neko iebilst. Atskanēja mokoš kliedziens.