Sēžu jau stundu un gaidu Luisu, bet viņa nav. Sāku jau domāt par iešanu prom līdz izdzirdēju kādu tuvojamies man.
-Domāju jau, ka neatnāksi.- teicu tovojošajam ķermenim.
-Kā lūdzu?- atbildēja meitenes, kaut kur dzirdēta, balss.
-Pag, Alexa?!
-Jā! Katnis...- jau noskumu. Tas nozīnē, ka Ketrīna ir mirusi.
Starp mums uzpūta vājš vējiņš nopurinot no koka lapu. Tā piezemējās blakus manai kājai. Es nopūtos un izteicu šo jautājumu.
-Tā tad Ketrīna ir mirusi?
-Ak, Alex, ja es to zinātu.
-Ko? Kā to saprast?
Viņa ieturēja lielu pauzi, man jau likās, ka viņa neteiks vairs neko. Redzēju parādāmies asaru viņas acī.
-Katnis! Kas notika?
-B**n Alex, ja vien es to zinātu! Es tev sen jau būtu pateikusi.- viņa salūza un sāka raudāt.
-Nomierinies un izstāsti, kas notika kad jūs nokļuvāt arēnā.
-Kad tur nokļuvām mēs nesapratām vairs ko darīt, tādēļ aizbēgām katra uz savu pusi.
Arēnā pirms 2 gadiem
-Mēs vēl redzēsimies ar Tomu.
-Ha to vēl redzēs.
-Khm...- ieklepojos pēc ilgas pauzes klusuma.
-Hm. Skrien turp un es turp. Atā.
Viņa pateica man un aizskrēja prom. Man arī nekas cits neatlika kā skriet prom.
Šoreiz arēna bija ūdens aplis un pilns ar kokiem. Temperatūra vareja būt kādi +20. Man nepatika kā šī situācija izvērsās. Viņi drošvien bija gaidījuši, ka mēs sāksim cīnīties. Mani arī pātsteidza Katnisas rīcība.
Tā nu es skrēju un skrēju, līdz beidzot nonācu līdz tai vietai kur gribēju. Par šo mēs mācījāmies stundā. Katrā arēnā ir bāze, ar vairākām lietām. Tās stāvēja lielā kaudzē.
Šeit es nepalikšu. Katnisa arī drošvien šurp nāks. Māku šaut ar loku, tadēļ to uzreiz paķēru. Vēl tur bija mugursoma ar pārtiku.
Pēkšņi atskanēja skaļš sprādziens. Bija tāda sajūta, ka manas smadzenes pārsprāgs. Galvā bija tads spiediens! Es nokritu uz zemes un atslēdzos....
Nezinu cik ilgi biju gulējusi, bet paverot acis, redzēju helihopteru nolaižoties kādu 1 km tālāk.
Pēkšņi atskanēja vēl viens sprādziens. Un es zaudēju samaņu pa visam.
Tagad
...-Es gāju meklēt patvērumu. Viss bija kā parasti. Meklēju ēdamo u.t.t bet. Pēc kādas h visa arēna uzsprāga un es nokritu zemē. Pieplaku un gaidīju, kas notiks tālāk. Virs manas galvas nolaidās helihopters un pacēla mani. Kad nonācu augšā pirmais, ko jautāju bija, kur ir māsa? Viņi atbildēja, ka tajā vietā nosēsties nespēšot. Salā esot notikusi tehniska kļūda un tādēļ viss uzsprādzis. Ketrīna tā arī neatgriezās.
-Un jo projām nekā? Tu neprasi?!
-Nu, man liekas, ka mēs jau sen neesam māsas.
-Tu vismaz zini, kur tā sala atrodas?
-Jā zinu. Še karte. Brauc meklē, ja gribi.
-Tu to karti visu laiku nēsā līdz?
-Ha. Atā.- viņa noteica un aizgāja.
Turpinājums sekos.....
YOU ARE READING
Izdzīvojušie
Action- 1, 2, 3 - es lecu. - Alexa nē! TJ kliedziens bija pēdējais, ko es dzirdēju. ××××××××××× Stāsts par izdzīvošanu spēlēs, kas ir uz dzīvību un nāvi. Pirmajā reizē viņiem izdevās izkļūt dzīviem no spēlēm. Alexa un Luiss jau 2. reizi ir spiesti piedalī...
