Izdzīvojušie

21

- Ketrīna - paldies par idejām.
- Alexa - paldies par zivīm.
- Luiss - tev arī tas pats
- Āro - uguns
- Estere (2gadīgā)
- Emilja (4gadīgā)
- Kāto
- Rendana - apģērbs
- Finiks
- Apsveicu, jūs esat labi palīdzējuši komandai, bet nu palikuši kājās ir Džeiss, Indigo, Klots, Rafēns, Enriko. Jūs diez ko labi neuzvedāties, ko... Mani personīgi pārsteidzi tu, Džeiss. Nebiju gaidījis par tevi tā. Labi, balsosim. Kurš ir par to, lai Džeiss paliek paceļat rokas - sēdošie.
7 - labi. Indigo - 1, Klots - 5, Rafēns - 2, Enriko - 6.
Lēmums pieņemts. - Niks beidzot beidza savu vientuļo monologu.

Tālāk viņi aizveda Indigo uz metāla apļa, kas parādījās 10. sekundē. Es vairs neskatījos, kas ar viņu notika. Šādas balsošanas būs katru reizi. Ja tu neizdari neko pa šo nedēļu, tad iespēja, ka tevi izstums ir liela.

Taisījos iet uz Luisa uzcelto māju, bet atcerējos, ka Kāto man lika aiziet pie viņa.
- Kur tu nogriezies? - Luiss jautāja.
- Mirkli, man kaut kas jānokārto.

Pie sienas ieraudzīju tādu, kā telti no žagariem un visa kā tam līdzīga.
- Hey! - viņš uzsauca.
- Hey. Par ko tu tipa gribēji runāt?
- Man tev kas jāpasaka, bet apsoli, ka nevienam to neteiksi? OK?
- OK. Ja gribi varu apzvērēt.
- *Khm*- viņš noskremšļojās - Tu atceries, ko tev teicu sapulcē?
Pamāju ar galvu.
- Tev mums jāpalīdz. Nostumt pēdējā sekundē Niks uz plāksnes nākamajā reizē. - viņš nobēra.
- Zini, Kāto, es tiešām laikam vēl neko te nesaprotu, bet man Nika metodes, noteikumi liekas ok.
- Rendana, Finiks un Klots palīdzēs. Tici man, mums visiem ir milzīgs iemesls. Viņš drīz sāks pielabināties tev ar Luisu. Jūs vienīgie neko nezināt. Lūdzu. Tas ir svarīgi, Luiss arī var palīdzēt.
- Labi. Es padomāšu, kāds būtu palāns?
- 24:00 tiekamies sienas centrā, kur no rīta redzēji visus 5. Ja atnāksi, tad pateikšu, mums ir sapulce.
- Ah.. nu labi. Tad atā.
- Alexa,
- Nu?
- Apsoli, ka neteiksi to nevienam izņemot Luisu.
- Es apsolīju jau sākumā, neuztraucies, pat ja pāriešu Nika pusē, es viņam to neteikšu.

Nosmēju un aizskrēju pie Luisa.

Vēlāk

- Tas ir neprāts, kādēļ, lai mēs viņam uzticētos? - Luiss runā pretī.
- Es jau teicu.
- Alexa, mīļā, lūdzu apsoli, ka tu tur neiesi. - es ienīstu viņu tagad.
- Nu labi. - es sameloju.

Es vairs nesaprotu, ko pati daru, var būt es tagad nododu komandu... Ak, ko lai es daru. Man ir jāizvēlās, kura pusē būt Luisa/Kāto pusē. Kādēļ es vairs neuzticos Luisam?

Iemigu uz brīdi, bet pamodos, kad izdzirdēju sarunas. Luiss runāja ar Niku.
- ...viņi to plāno darīt nākamajā reizē.
- Nu paldies, ka brīdini Luiss. Tikai dīvaini, ka nostājies pret Alexu. Man jau likās... Lai nu paliek. Tiekamies rīt pie ugunskura, redzams, ka starp mums veidojas karš. Starp komandu. Kāda nodevība.

Nodevība

Nodevība

Nodevība

Man galvā atkārtojās vārdi. Luiss tā tad zin, ka esmu melojusi. Viņš nodeva. Es vairs nevarēju, manī bija sakrājies tik daudz, un nu es to laidu vaļā. Asaras gāzās ar straumēm. Es gribu prom no šīs vietas. Paņēmu savu somu un mēteli, devos pa kāpnēm lejā. Es zināju, ka viņu satikšu. Un zināt ko? Es viņam iesitu ļoti lielu pļauku.
- Nodevējs! - aizskrēju prom.
- Alexa, es..

Es nevienā vairs neiemīlēšos, Luiss, Kāto, Niks, Luiss, Kāto, Niks. Kāto! Es nedošos tagad raudot pie viņa. Es skrēju pie sienas un atspiedos pret to.

Mana dzīve ir elle.

- Ak Tom, mammu, tēti, piedodiet man.

Tagad atcerējos, mūs droši vien arī novēro - filmē.

Es pacēlu pret debesīm vidējo pirkstu un iebļāvos, cik vien skaļi varēju!
- Ejiet ieskrieties.

Pēkšņi plaukstā sajutu zīmīti.
Tā bija adresēta man.