Izdzīvojušie

12

-Ak nē.." Tētis noteica.
- Kas?
- Šī ir sagatavošanas telpa.
- Kam?
- Tiem, kurus sūtīs uz spēļu laukumu.
- Ketrīnu un Katnesi?
- Jā. Lūk pulkstenis, tieši pēc 60 sekundēm, jūs meitenes atradīsities uz laukuma.
- Bet kā notiks viss? Mēs mierīgi uzreiz varam sākt kauties, līdz 1 no mums ir beigta?" Katnese šķiet aiz priekiem prasija.
- Jā... diemžēl.
30
29
28...
- Labi. Atceraties,  ka jūs esat māsas, labi?
- Un, kas? Māsas nežņaugtu viena otru" Katnisa draudoši paskatījās uz Ketrīnu.
- Tu zini kāpēc es tā darīju,  skaidrs?
- Skaidrs..., skaidrs...
10
9
8
7
- Atā Tom. Es tevi mīlu...
- Cīnies Ketrīn. Tu to vari. Es arī tevi mīlu...
5
4
- Cik aizkustinoši. Tikai žēl, ka viņu vairs neredzēsi..."Katnisa piebilda
2
1
0
Un abas pazuda, kā nebijušas. Vienīgais, kas mums atlika, bija mierīgi sēdēt un noskatīties to visu.
- Tātad, jums pašlaik nav skaidra 1 lieta vai ne?" Tētis uzsāka
- Jup.
- Jeh.
- Protams.
- Tu mūs pameti.
- Tātad sāksim, ka man nebija izvēles. Mani piespieda to darīt. Tāpēc jums pienāca ziņas,  ka es cietu kuģa avārijā. Tad pēc daudziem gadiem spēļu dalībnieku sarakstā es izlasīju jūsu vārdus, un spratu,  ka tā vairs nevar turpināties. Tādēļ man radās perfekts plāns. Tā kā Ketrīna un Katnese trennējās man iepriekš radās iespēja pateikt par manu plānu. Es paredzēju, ka viņas beigās būs tās, kas cīnīsies. Viņām patika mans plāns un viņas piekrita.
- Kāds bija tavs plāns?
- Aiziet prom. Un vietā ielikt vienu, kas visu laiku čīkstēja par to, ka viņiem vajadzīgs iziet skolu. Es paredzēju, ka viņš spēles pārtrauks, un man radīsies izdevība iesūtīt jūs visus Tropikā. Līdz ar to es it kā pieķēru jūs. Pateicu par to direktoram, viņu kā redz vainotu par mācību laikā gūtajām traumām tādēļ loģiski domājot. Viņam jārīko fināls starp pēdējām stiprākajām. Un viss. Tāds lūk mans plāns. Izglābt visus es nevarēju, bet vismaz jūs es varēju.
- Ģeniāli. Tiešām ģeniāli, bet kas tagad ir ar mammu?
- Viņa...es nezinu.
- Pfff...." Alexa nopūtās.
- Ja spēles beigsies... tad mēs varēsim doties mājās?
- Jā. Esmu drošs, bet iespējams, ka es pat varēšu atgriesties pie jums.
- Jauki. Labi bet, kā lai mēs zinām,  kura no viņām uzvar?
- Laikam neuzzināsim to.
- Nopietni?
- Piedod Tom, bet laikam jā.
- Nu ko laiks atgriesties mājās...." To pateicis mēs devāmies pa durvīm ārā.
Mēs nonācām pie tā paša kuģa, kura bijām no sākuma. Ieraudzīju arī mammas mašīnu, kurā sēdēja mamma.
- Laikam mums ir jāšķiras..." Alexa teica Luisam..
- Jā.. bet mēs taču joprojām esam draugi, vai ne?
- Protams. Bet manuprāt labāk būtu nesazināties.
- Labi. Ja vien tu tā vēlies.
- Atā draugi." Pīta noteica uz aizgāja.
- Atā.
Un nu es, Alexa un tētis, jau sēdējām mašīnā un devāmies mājupceļā.
- Mammu, kā es priecājos tevi redzēt!
- Kšš. Par šo vasaru, ne vārda. Labi?
- Labi.
- Labi.
- Labi.

1. Daļas beigas.