Izdzīvojušie

10

Atvērt "durvis" uz tropiku bija viegli. Uz datora ekrāna bija 1 mape ar nosaukumu "Vietas" un tad vienkārši sameklēt tropiku bija viegli, jo meklējot pēc "pēdējā apmeklējuma" tā bija pati pirmā. Ketrīna noklikšķinaja, un pēc 3 sekundēm, mēs jau atradāmies lielā zaļā pļavā. Kaut gan skats nebija īpaši skaidrs, jo no debesīm lija karsts lietus un dūca pērkons. Debesis bija neticami melnas. Kad ievēroju, ka šeit ir māja!

- Kā jūs domājat, šeit kāds dzīvo?" es jautāju.
- Nu, diez vai izdzīvošanas spēlē būtu dots patvērums" Luiss indīgi piemitināja.
- Ja es būtu Katneses vietā es turp dotos." piebildu kasīdama roku, kas svila no karstā lietus.
- Tad jau būs turp jādodas" Ketrīna piebilda.
- Labi.

Tas viss izskatījās nedaudz dīvaini, jo liela plaša pļava, un tikai viena niecīga ķieģeļu māja. Ne dārza, ne kūts, ne siltumnīcas, ne niecīgākā soliņa. Tad mēs devāmies iekšā pa brūnām koka durvīm. Mājiņā bija pavēss, bet pēc lietus, tieši laikā.

- Katness!
- Katness! Te Ketrīna un Alexa, un Luiss.
- Mēs varam tevi nogādāt mājas!" Luiss piebilda.

Bet atbildes nebija. Tā mēs tur stāvējām un blenzām visapkārt, līdz izdzirdējām troksni. Tas nāca no augšstāva. Īsti nebiju pārliecināta cik tieši stāvu šeit ir, bet manuprāt skaņa nāca no 2. stāva. Mēs visi trīs saskatijāmies, un Ketrīna papurināja galvu (jā), ka mums jāiet turp. Kāpnes bija izgatavotas no veciem koka dēļiem, tāpēc tās ņemitīgi čīkstēja, kad kāpām pa tām. Kad beidzot turp nokļuvām, apkārt pavērās netipiski mazajam namiņam balta telpa. Sienas, grīda, griesti, mēbeles, bija baltas.

- Vai mēs nokļuvām debesīs?" Luiss izmeta neķītru joku.
- Tas nav smieklīgi. Aizveries Luiss!" Ketrīna atcirta.
- Eu, nu kas tur īpašs?" es izšķīru abus.
- Tas, ka baltās telpās, atrodas personāli tikai...., tas nozīmē...
- Jā Ketrīn. Pareizi, tikai žēl, ka par vēlu noreaģēji" no stūra iznāca tētis. (Mans on Toma)
- Kāpēc tu...? Kā tu...? A...A......" jautājumu man bija tik daudz, ka nevarēju nevienu līdz galam izteikt.
- Ak.. Alexa!? Nedomāju, ka būsi šeit...
- Kāpēc.., tēt, kāpēc?
- Vēlāk visu izskaidrošu, bet tagad dodamies atpakaļ uz skolu.
- Paga, paga... Katnese!" Ketrīna bija neizpratnē.
- Ā... viņa... viņa te nemaz nav bijusi. Es zināju, ka gribēsi viņu meklēt tieši šeit. Bet viņa ir manā mājā. Viņa visu zin, bet drīz arī jūs visu uzzināsiet. Tikai tagad piekrītat visam ko es teikšu.

Mēs pamāja ar galvām un tētis nospieda uz datora dažu taustiņus un mēs pēc dažām sekundēm jau atradāmies tagadējā skolas direktora kabinetā.

- Sveiks, redzi šie 3 bija aizklīduši uz tropiku, jo skolā esot garlaicīgi. Vai ne bērni?" viņš stāstija direktoram.
- Jā" mēs visi reizē piekritām. Jo tā viņš bija teicis piekrist visam, ko viņš saka.
- Es ierosinu tagad pateikt rezultātus un beigt visu šo lietu.
- Un kāds man no tā labums?
- Redzi, tu parakstiji līgumu, ka skolas laikā viņi nevar ciest. Un tu zini bērnus, nekad nepakļaujas prasībām, vienmēr ir ziņkārīgi un, ja es nebūtu tropikā ieradies laicīgi, viņi jau būtu mituši. Un ko var zināt nākamajā reizē. Redzi, es atbalstu spēles, bet ne jau šādu skolu.... Spēles ir vajadzīgas, bet skola padara viņus vienlīdzīgus. Saproti, zināšanās u.t.t un tad jau vispār spēlēm nav jēga.
- Tātad tu gribi lai es atceļu visas šīs spēles, skolu.. ja? Un uzvarētājs būs ar visvairāk iegūtākajiem punktiem..
- Tieši tā.
- Zini, ka ir neizšķirts? Tāpēc tām 2 būs cīņa. Mežā.
- Kurām 2?" es nenocietos.
- ....

Turpinājums sekos.....