Izdzīvojušie

8

Beidzot beidzās stundas! Tagad mums ir 2 brīvas dienas! Mēs šeit ieradāmies pirmdien un šodien  ir piektdiena. Vesela nedēļa ir pagājusi, bet mana galva jūtas tā, it kā tulīt pārsprāgs. Kādreiz man patika mācīties, bet tas ir murgs. Visur tikai par spēlēm, daba - spēles, priekšmeti - spēles, ēdiens - spēles, gulēšana - spēles, spēles un velreiz spēles! Tā tad, kas ir pa nedēļu noticis (neskaitot spēles, spēles un velreiz spēles)? Katnese ir pazudusi un Ketrīna ne ar vienu nerunā. Mēs ar Luisu esam vairāk sadraudzējušies, un pavadam laiku kopā. Toms ir depresijā, jo Ketrīna izliekas, it kā viņa nemaz nebūtu, un vakaros raud. Turklāt es atklāju, ka es patīku Pītam! Es palūdzu Luisam uzprasīt, ko Pīta domā par pārējiem, jo Luiss ar Pītu ir vienā istabiņā un viņi ir sadraudzējušies, un tad Pīta atklāja, ka es viņam patīku. Zinu, ka Luiss palika nedaudz greizsirdīgs, jo esmu ievērujusi,  ka es arī Luisam neesmu vienaldzīga. Bet lai nu kā, ja man jāizvēlas starp Luisu un Pītu es noteikti izvēlētos Luisu, jo es Pītu tik pat, kā nepazīstu! Pēkšņi no domām mani iztraucēja klauvējieni pie durvīm.

- Jā?" es jautāju.
- Čau, te Ketrīna. Varu aprunāties?" biju apmulsusi, viņa atsākusi ir runāt! Nu vismaz ar mani.
- Protams, nāc iekšā!" es aicināju. Toms bija aizgājis uz kafejnīcu ar Luisu, tāpēc es biju viena.
- Atceries, ka es pirmajā dienā biju nomākta un teicu "Man nevajadzēja žņaugt Katnesi", tev Toms stāstija, ka aizstāvēju viņu.. tāpēc sāku žņaugt māsu?
- Jā viņš izstāstīja visu, ko jūs darijāt. Atceros, ka tu tā teici. Un?
- Redzi, tajā dienā, kad pamodāmies mēs istabā, viņa sāka kliegt uz mani, un draudēja izdarīt pašnāvību un aizbēgt, jo es esot viņu pievīlusi, jo māsas tā nerīkojas. Un nu viņa ir pazudusi,  bet es zinu, ka viņa nekad no šejienes nebēgtu prom, tāpēc es baidos, ja nu viņai draud, kas ļauns, ja nu viņa ir nolaupīta?
- Paga. Kāpēc, lai viņa negribētu bēgt prom?
- Atceries tev Luiss stāstija, ka mēs speciāli gatavojāmies šīm spēlēm?
- Jā.
- Tas bija šeit.
- Šinī pašā skolā?
- Jā. Zini, te bija viens tāds vecis Gatis Everdīns? Tas kas spēļu sākumā runāja.
- Atceros." nedomāju, ka vajadzēja teikt, ka viņš ir mans tēvs.
- Viņš ienīda mūs abas. Teica, ka ir izdzēsis mūsu atmiņas, lai mēs nezinātu,  ko mēs viņam izdarījām. Teica, kad pienāks laiks, viņš atriebsies iesūtot mūs vissliktākajā spēļu vietā.
- Kādā? Tuksnesī?
- Atceries, mums vēsturē stāstija, ka ir tāda vieta tropika?
- Tā švaki.
- Tur, kur ir nežēlīgi auksts, sper zibens, visapkārt plēsēji, indīgas ogas, nav ūdens...
- Jā atceros.  Traki. Tu domā, ka tur ir tava māsa?
- Es zinu. Tev nelikās dīvaini, ka viņš vairs nav direktors.
- Es biju izdomājusi loģisku paskaidrojumu.
- Kādu?
- Nav svarīgi, bet ko tu gribi no manis?
- Nē tikai no tevis, es jau izstāstīju pārējiem. Es gribu, lai tu palīdzi ātrās viņu.
- Tu domā doties tur?
- Jā.
- Ko saka pārējie?
- Piekrita. Tā kā tev nebūtu nekādas jēgas palikt te, jo neviens izņemot skolotājus te nebūs.
- Nu labi.

Man bija bail, spēles uz salas, jau bija drausmīgas, bet tagad vēl jādodas no pašas gribas uz vēl šausmīgāku vietu. Negribēju to teikt Ketrīnai, bet Katnese droš vien jau ir mirusi.

Turpinājums sekos....