Atstāju Alexu vienu, un gāju satikties ar Luisu. Aizvien domāju par Ketrīnas piedāvājumu, dēļ viņas es esmu gatavs darīt jeb ko, bet tagad šīs vairs nav spēles. Tagad es dodos īstā pasaulē, un tas mani kavē. Es domāju vien par to, ka gadījumā, ja es tur neizdzīvošu, kas gan parūpēsies par Alexu? Es dēļ viņas riskētu ar dzīvību, bet nevēlotos atstāt viņu vienu. Kas gan Luisam bija ar mani tik svarīgs runājam? Ieejot pa kafejnīcas durvīm, redzēju, ka Luiss ar nopietnu sejas izteiksmi, mani gaida pie tālākā stūra, kurā atradās vienīgi viens sols. Lēnām bez steigas tuvojos viņam, līdz nonācu pie zēna.
- Par ko tu tik steidzami gribēji runāt?
- Ketrīna tev teica par Katnesi?
- Jā.
- Tad labi. Mums ir jānosper no direktora dators, ar kura palīdzību, mēs varēsim turp nokļūt.
- Labi, bet kad?
- TAGAD!
- Nu labi.
Tagad sāku šaubīties. Es nekad neesmu zadzis, un ne taisījos arī to nekad darīt. Zinu, ka Ketrīna būs dusmīga, bet es laikam palikšu te pat. Tur vairs nav variantu. Lai arī cik sāpināta viņa nebūs, bet es netaisos zagt. Izlēmu parunāt ar Pītu, tāpēc devos uz viņa istabiņu.
- Čau, ko tu domā par Ketrīnas lūgumu, tu piedalīsies.
- It kā piekritu, bet tagad šaubos, jo Luiss runāja kaut ko par zagšanu no direktora.
- Un ko tu?
- Protams, ka atteicu.
- Skaidrs tad kāpēc viņš devās pie manis. Klausies, kā būtu, ja mēs abi atteiktos?
- Nu nezinu. Ketrīna taču ir tava meitene?!
- Jā, bet kādam jau ir jāpieslēdz viņas arī no šejienes.
- Paga, tu domā vispār uz to tropiku neiet?
- Jā!
- Es esmu ar mieru.
Tā mēs nolēmām, ka nepiedalīsimies, kaut gan es zināju, ka Ketrīna būs satriekta.
Ketrīnas skatpunkts
Nākamā diena.
Priecājos, ka visi piekrita, bet ne viens nenojauš, ka tur ir vēl šausmīgāk ne kā mums stāstija vēsturē. Ja es izstāstītu to, kas tur īstenībā ir, manuprāt neviens nepiekristu nākt līdz. Pēkšņi pie durvīm klauvēja.
- Varam ienākt?" Toms un Pīta jautāja.
- Protams.
- Redzi, mēs domājam, ka vajag kādam palikt arī šeit, lai aizsegtu jūs.
- Un kuri tie būtu.
- Lai kā arī es un Pīta negribētu, bet mēs piesakamies. " es ar žēlīgu sejas izteiksmi paskatījos uz Tomu, bet teicu
- Nu labi.
Tad viņi aizgāja. Bet kad viņi vēra ciet durvis, pa tām ienāca Luiss.
- Klau es to dabūju!
- Datoru?
- Jā!
- Labi. Tad mums jādodas tulīt pat. Paziņo Alexai, un tiekamies pie toletēm.
- Un Tomam, un Pītam.
- Kas un Tomam, un Pītam?
- Arī jāpaziņo.
- Viņi piesegs no šejienes.
- Nobijās?
- Beidz, tas ir vajadzīgs.
- Nu lai paliek. Es eju ziņot Alexai.
Alexas skatpunkts
Pēc Ketrīnas aiziešanas, es saņēmos un paliku drosmīgaka. Es pieņēmu, ka tas ir mans liktenis un tas vienkārši ir jādara. Pēkšņi pa durvīm iedrāzās Luiss.
- Nāc. Ir laiks mums jādodas.
Turpinājums sekos.....
DU LIEST GERADE
Izdzīvojušie
Action- 1, 2, 3 - es lecu. - Alexa nē! TJ kliedziens bija pēdējais, ko es dzirdēju. ××××××××××× Stāsts par izdzīvošanu spēlēs, kas ir uz dzīvību un nāvi. Pirmajā reizē viņiem izdevās izkļūt dzīviem no spēlēm. Alexa un Luiss jau 2. reizi ir spiesti piedalī...
