Izdzīvojušie

30

- Sveiki! - es iekliedzos un apskāvu visus nonākot krustpunktā.
- Man tā žēl, ka šādi sanāca! - turpināju.
- Tev nav nekas jānožēlo, mēs palikām dzīvi! - Finiks mierināja.
- Mēs esam dzīvi pateicoties tev! - arī Džeiss mierināja.
- Mums ir pilnīgi vienalga, ka nesanāca, kā plānots! - Ieminējās Klots.
- Tā pat ir labāk! - Niks pabeidza.
- Ja drīkstu tā minēt, tad šis un šis ceļš - viņš norādīja uz ceļu kur atnācām un ceļu, kur viņi atnāca - nekur neved, tā tad ir divi varianti. - Klots teica.
- Viens ir mūsu ceļš...- Džeiss nomurmināja.
- Būtu labi, ja divi ietu turp, un divi tur, bet četri paliktu šeit. - ieteicu.
- Jā, laba ideja. Es iešu ar Klotu pa labi, ok? - Džeiss ieteica un jautājoši paskatījās uz Klotu.
- Jā, esmu mierā ar to. - viņš piekrita.
- Es iešu ar Alexu. - ātri piebilda Luiss.
- Es nedomā...
- Labi! Es, Finiks, Rendana, Āro paliksim šeit, lai jums veicas! - iestarpināja Niks.

Klots un Džeiss pagriezās un aizskrēja pa labi. Man nekas neatlika, kā iet pa kreisi. Es pat nepaskatījos, vai Luiss man seko. Kādēļ viņš tā pateica? Tas varēja nozīmēt tikai vienu - viņam vajag ar mani aprunāties divatā.

Strauji gāju kādas 2 stundas bez apstājas. Tikai tagad sāju just nogurumu un palēnināju gaitu. Es pat nezinu, vai Luiss man seko. Kaut gan jāatzīst, ka nedaudz sāku baidīties no palikšanas šeit viena. Es negribu skatīties uz atpakļu...

Āh... es to izdarīju - es aši pametu galvu pār plecu, un mūsu skatieni sastapās! Tagad Luiss zina, ka man interesē - vai viņš tur ir vai nav.

- Khm.. Alex, kā reiz mēs nepakļaujamies viņu noteikumiem, tad... nu... es domāju, ka varu tev pateikt taisnību - viņš ar grūtībām izmocīja no sevis ārā.
- Proti - par ko? - jauāju, kaut gan atbildi jau zināju.
- Par Rendanu... Es pēdējā laikā neesmu ar viņu īsti neko darījis kopā...(nejau tādas lietas)
- Njā... esmu pamanījusi. - lēni novilku.
- Tad.. nu... Ir tā, ka es atradu zīmīti, tā teica, lai es pametu tevi un mīlu Rendanu, ja ne, tad viņi nonāvēšot visus komandā un mājās. Vēl arī, ja es pateikšot tad notikšot tā... ppat. - viņš salūza un pār viņa vaigu notecēja asara.
- Piedod...
- Kko? Kādēļ tu atvainojies? - viņš izklausījās apmulsis.
- Es uzvedos kā mai*a. Man vajadzēja tev ticēt no paša sākuma. Vēl es visu laiku tev liku justies nožēlojami, es skatījos uz tevi ar naidu! Tev visu laiku bija jācieš manis dēļ, tagad arī! Tu nezini, vai kāds vēl ir dzīvs, jo pateici man! Protams, ka man pašlaik ir jāatvainojas. Lūdzu, lūdzu piedod man.... - centos neraudāt, es tiešām jutos, kā lielākā mai*a.
- Nu, bet... Es taču.. - viņš taisnojās.
- Tam nav nozīmes. Labi? Tad mēs atkal esam draugi?
- Nu... jā, ja nekas vairāk. - viņš nopūtās.
- Ak... Luiss... Es tiešām tā vēlētos, bet var būt nedaudz pagaidām, līdz es varu tevi saukt pat BF?
- Labi, laikam jau tas ir nedaudz par strauju - viņš man uzsmaidīja.

Mēs laikam ilgi runājām un neskatījāmies kurp ejam, jo atsitāmies pret durvīm.

- Kā, lai mēs zinām, kas notiks tālāk? Ja nu mēs neesam mūsu arēnā....

Es neklausījos, ko viņš teica tālāk, bet gan gāju pa durvīm iekšā. Tur atradās caurspīdīgs lifts un sarkana poga. Es bez apstājas gāju tur iekšā.

- Tu nāc? - pagriezos pret Luisu.
- Bet...
- Aiziet!

Un viņš ieskrēja iekšā brīdī, kad pieliku pirkstu pie sarkanās pogas.

Es biju gatava sagaidīt jeb ko.

A/P

Varu jūs jau pabrīdināt, ka šis stāsts drīz beigsies, bet ne tik drīz, kā jūs domājat. Kā jūsu prāt beigsies šis stāsts, kas notiks? Varat rakstīt komentāros.
*Zvaigznīte*

Atā...