Izdzīvojušie

5

Ketrīna mani paķēra aiz rokas, iesita pļauku un teica

- Esi realitātē! Alexa tā pat agrāk vai vēlāk mirs! Un tā pat arī tu!
- Zinu!" uzbļāvu mēģinot dabūt ārā roku no Ketrīnas tvēriena. Un paskatījos ar tādu skatienu "WTF kāpēc tu sadevies rokās ar mani!?" Un uz to viņa atbildēja

- Aizveries!
- Es neko neteicu.." tēloju nevainīgu.
- Mīlas balodīši ejam!" Katnese uzbļāva. 
- Ko tu tikko teici?!" Ketrīna metās uzbrukumā Katnesei.
- Ejam! Neliec man atkārtot! Tā pat zinu, ka tev viņš patīk, vai nu cik reizes tu noliegtu!
- Hh..." Ketrīna vairs nezināja, ko teikt.
- Labi, ejam. Kur nakšņosim? " es iejaucos.
- Tu uz zemes, mēs kokā, bet līdz tam mums vēl jāpaveic darbiņš. Un nerunā ar mums it kā mēs būtu tavas draudzenes! Mēs esam tavas ienaidnieces.

Vairāk neuzdrošinājos neko teikt. Darbiņš? Vai viņas domā novākt mani? Es uz zemes!? Nu laikam iebilst nevaru. Tad mēs arī beidzot iegājām mežā, bet ne dziļi.

- Kāpēc mēs neejam dziļāk?
- Labākā vieta ir priekšā, tur var vērot saulrietu..." Katnisa teica uzrāpjoties kokā.
- Apklusti Katness! Es zinu, kā tu to biji domājusi. Neesmu tik stulba!
- Oi oi oi Ketrīn... Tāpēc Tom, jo šeit redz visu mežu!" Katnese paskaidroja man tā it kā tā būtu pašsaprotamākā lieta uz pasaules.
- Ok, bet kas tas par darbiņu?
- Jānokilē Harijs! Un tas būs jāveic tev Tom!
- Harijs? Bet viņš ir Luisa brālis!
- Nu un?" abas iesaucās.
- Kāpēc man?
- Dēļ Alexas. Jo viņa būs nākamā pēc Harija, un, ja tu atteiktos, tev būtu jānogalina sava paša māsa, bet diez vai tu to gribētu.
- Nevar Alexu atstāt pēdējo? Es darīšu visu ko jūs teiksiet!
- Tu mūs te nekomandēsi!
- Un tagad ej atrodi loku, Hariju un nokilē viņu.
- Es gribu ēst, tāpēc atnes ēdienu arī." viņas nokomandēja.
- Un, ja es nedarīšu?

Tad Katnese nolēca no koka, saķēra manu kaklu un sāka žņaugt. Iestājās tumsa, sāpes bija neciešamas, bet pēkšņi iestājās gaisma un Katnese vairs nažņaudza mani, jo Ketrīna bija nogrūdusi viņu zemē un pati sāka žņaugt viņu kādas 10 sekundes un tad beidza, jo negribēja nogalināt māsu.

- Trakā! Ko tu dari!? Nenormālā!" Katnese auroja. Ketrīna mani izglāba, un sāka žņaugt pati savu māsu, lai atriebtos! Kāpēc?
- Pati zini." viņa pateica un sāka skriet prom. Man bija jāskrien līdzi, jo mums bija jāturas kopā. Tā es centos panākt viņu kādas 10 minūtes līdz viņa apstājās. Es arī apstājos un elsoju, jo biju piekusis no garās skriešanas cenšoties nenokrist.

- Ššššš. .." viņa pateica un blenza uz priekšu.

Tad es arī paskatījos uz priekšu un ieraudzīju Dariju, kurā tēmēja uz manu MĀSU! Jau gribēju skriet palīgā, bet Ketrīna mani nogrūda zemē un apklusināja muti norādot uz Hariju, kurš aiz koka paslēpies nošāva Dariju un aizskrēja prom. Alexa piesteidzās pie Darijas paņēma no viņas dažas lietas un nozuda.

- Neskrien pakaļ." viņa pavēlēja.
- Labi... bet ko tālāk? Mēs iesim pakaļ Katnesei?" nedaudz pasmējos, jo mēs atradāmies neveiklā situācijā, viņa aizvien gulēja man virsū, kā nogrūdusi mani, tikai roku no mutes noņēma nost. Pamanijusi par ko es smejos viņa uzreiz piecēlās stāvus.

- Pie Katneses es neatgriezīšos, ņemsim kādu koku tuvāk tavai māsai, lai vari viņu redzēt kamēr vari.
- Dīvaini...
- Kas tad?
- Kad tuvumā nav Katneses tu esi savādāka. Un kādēļ tu mani glābi? Varēji atstāt, lai mani nožņaudz.
- Nav tava darīšana" es ar "tiešām" skatienu paskatījos uz viņu.
- Neticu.
- Tā pat tu to neuzzināsi.
- Labi. Tad, Ketrīn, ko mēs darīsim ar Hariju?
- Eu eu eu, es neesmu mainījusies saprati?
- Aha..." es nenoticot pateicu.
- Ejam. Hariju atstāsim Katnesei.

Tā mēs slepus sekojām Alexai un Luisam, jo viņš bija atskrējis pretī Alexai. Tad nonācām aiz resna koka un slepus noklausijāmies, ko viņi runā. Luiss bija uzbūvējis māju kokā! Forši, laimīgā Alexa.

- Vai ņemsim šo koku?" es jautāju norādot uz koku blakus.
- Tas ir ar daudz lapām starp Alexas un Luisa koku, tāpēc domāju viņi mūs neieraudzīs. Labi mēs paliekam.
- Kāpēc, lai neredz?
- Rīt varēsi parunāt.
- Labi. Es ņemu augšējo zaru.
- Es apakšējo.

Tā mēs aizrāpāmies katrs līdz savam zaram un sākām migt ciet.

- Klau, vai tas ko Katnese teica ir taisnība?" es jautāju.
- Kas tad?
- Tas, ka es tev patīku.
- Gribi dzirdēt patiesību?
- Protams!
- Nē.
- Beidz es zinu, ka melo, tāpēc arī tu mani izglābi!
- Pierādi, ka meloju!
- Es vienkārši zinu. Bet zini?
- Nu!?
- Tu man arī patīc, protams, ja Katnese nav tuvumā, jo tad tu esi savādāka.
- Ar labu nakti.
- Es zināju, ka tā ir! Es zināju.

Tā es iemigu ciešā miegā, bet tad atkal pamodos, jo kāds runāja. Izrādās, ka Ketrīna mani sauca.

- Tom?
- A?
- Tev ir taisnība, es patiesībā ienīstu Katnesi, tik pat ļoti cik viņa mani. Bet kopā mēs esam stipras.
- Tad tas ir vienīgais iemesls, kādēļ jūs turaties kopā? Lai izliktos pārākas par visiem?
- Tā varētu teikt.
- Tev jāatrod kāds cits, kam turēties blakus.
- Šķiet es esmu atradusi.... tev bija arī taisnība par to...
- Turpini..
- Tom, tu man patiešām patīc!
- Tu man arī.

Turpinājums sekos......