Izdzīvojušie

19

- Kur mēs esam? - tas bija stulbs jautājums. Luiss iestarpināja.
- Kas īsti šīs ir par spēlēm?
- Jūs par tām zināt, bet kā? Neizskatās, ka jūs tur baigi gatavotos. - jautāja muskuļots zēns.
- Pirms 2 gadiem mēs piedalījāmies. - ah nē. Man nevajadzēja to teikt, viņi taču domā, ka mēs bijām miruši.
- 3 precīzāk - Luiss centās izlabot manu kļūdu.
- Man par 3 gadiem iepriekš nekas nav zināms, tad jūs bijāt 2 uzvarētāji... Nu labi, mums būs stipra komanda. Esmu Niks.
- Alexa.
- Luiss.
- Tad klausaties par šī gada spēli. Mēs esam 4 komandas, drošie, gudrie, bagātie, spēcīgie. Katrā komandā ir 15 cilvēki. Katru dienu mūs pārbauda, mēģina saprast, kā darbojas mūsu prāts. Vienu reizi nedēļā vienam jāmirst, ja mēs viņu nenogalināsim, tad jāmirst būs mums visiem, vienā brīdī atskan vairāki sitieni, pa to laiku mums viņš jānovāc. Kā redzat, te ir tikai pļava un koki. Mēs nevaram izdomāt, kā dabūt ēdamo. Uzdevums? Palikt dzīviem visilgāk.
- Kas pa grupu mēs esam?
- Drošie. Tad sapratāt?

Abi pamājām ar galvām.

- Bet ko jūs šeit meklējāt?
- Ā, vai mūsu grupā nav Ketrīna Špone?
- Ir. Ko pie velna jūs te meklējāt? Devāties uz spēļu salu!? Uz SPĒĻU salu! Idioti. - no aizmugures atskanēja Ketrīnas balss.
- Toms bez tevis nevarēja dzīvot Ket!
- Un kā redzu tagad viņam būs 2 zaudējumi. Vēl vairāk, ko bēdāties.
- Liec viņus mierā Ket. - atskanēja kāda zēna balss.
- Labi mīļum.

Tā tad Ketrīnai ir cits puisis. Kā viņā tā varēja...

- Man vairs nerūp Toms.
- Viņa baigi mainās. - Luiss man iečukstēja ausī.

- Labi, visi atpakaļ pie darba.

Visi noklīda pie sienas.

- Ko viņi īsti dara? - jautāju Luisam.
- Nevaru saprast, bet mēs nevaram lekt acīs, kad atskanēs sitieni viņi kādu nogalinās, kādu kas šeit nav vēlams.
- Ak... Ko tiem spēļu rīkotājiem vajag no mums. Man liekas, ka tas viss bija jau ieplānots.
- Proti, mēs šeit nokļūsim?
- Jā, viņi speciāli neglāba Ketrīnu, viņi grib atriebties, par to ka pirms 2 gadiem sabojājām spēli.
- Domā viņi saprata mūsu viltību?
- Aha.. Vai viņi gadījumā nemēģina izsist caurumu sienā starp mums un 2. grupu? Es tagad domāju par šejieni, pie sienas.
- Sapratu, bet ko tas dos?
- Nezinu. Ja nekā nevaram palīdzēt, tad domājam, kā dabūt ēdienu, okeānā ir zivis, un varbūt tie daži koki centrā ir kādu augļu koki.
- Tā varētu būt. Vispār esbtagad gribētu būt gudro grupā. Viņi droši vien zina, kā dabūt ēdamo.

Tā turpinājām sarunāties kamēr meklējām zem zemes parokoties kādas sliekas, vai ko citu, ko izmantot par ēsmu.

Tā arī neatraduši mēģinājām noķert tā pat ar rokām.

- Man ir viena! - Luiss pēkšņi iesaucās.
- Man arī! - saķēru rokās kaut ko glumu.
- Hah.. Laikam šo problēmu atrisinājām. - viņš smejoties noteica.
- Bet nevaram tak ēst jēlas zivis!
- Kā uzcepsim...
- Ak dabaszinības, dabaszinības, kaut nu es klausītos stundās.
- Bet varam taču izmantot filmas. Es domāju, ka varam...
- Izmantot brilles! Jā tak!
-...Ja kādam šeit ir.
- Es pasaukšu Niku. Viņš laikam ir galvenais te.

Man bija problēma ar publicēšanu, ne 18., ne 19. viņš nepublicēja. Un pēkšņi tagad tikkai publicēja. Ceru, ka vairāk šādas problēmas nebūs.