You owe me /LV/ 1. daļa ✔️

Prologs.

─ ⭑✩⭑─

─ ⭑✩⭑─

Pirms gada.

Ieskatījos pulkstenī pie sienas. Vēl bija atlikušas desmit minūtes līdz stundas beigām, taču uz manas lapas vēl nebija uzdrukāta neviena vārda.

Paskatījos apkārt klasei. Klasē valdīja klusums. Varēja sadzirdēt skolēnu straujos sirdspukstus un čaļu klusās sarunas.

Centos rast risinājumu pie Madijas. Pagriezu galvu un paskatījos uz rakstāmgaldu aiz manis. Madija neredzēja, ka es vēroju viņas darbu. Viņa galda pagaldē bija nolikusi telefonu un meklēja atbildes internetā.

-Vēl piecas minūtes! - vēstures skolotājs teica. Es iesaucu viņu par radioaktīvo monstru. Nu ja! Ātri uzskricelēju uz lapas kaut ko par Černobiļas sprādzienu. Lai gan tas pilnībā nebija saistīts ar tēmu, galvenais, ka dabūšu sekmīgu atzīmi.

Piepeši atskanēja zvana singāls. Tā bija mana mīļākā dziesma, un zvanīja man. Klasē ieķiķinājās pāris skolēnu.

- Aizverieties, kropļi tādi, - uzšņācu.

Paņēmu telefonu un izgāju no klases. Zvanītāja bija mammas priekšniece.

Kas Emīlijai aiz ādas? Viņa tāpat man nezvanītu.

- Kas noticis, Emīlij? - vaicāju. Fonā varēja sadzirdēt skaļus kliedzienus un sirēnas, kas lika man vēl vairāk satraukties.

- Heizela, tūlīt pat brauc uz mammas biroju! - Emīlija iebļāva man ausī.

- Emīlij, kas ir noticis? -

- Es teicu, tūlīt pat! - viņa atkliedza. Kas pie velna tur notiek!?

Atgriezos klasē. Pieskrēju pie savas vietas. Aši sametu mantas somā. Uzliku somu uz pleca. Gribēju jau iet ārā no klases, līdz radioaktīvais monstrs mani apturēja.

- Uz kurieni tad tu, Heizela? Zvans būs tikai pēc četrām minūtēm! - viņš nicinoši uzlūkoja mani.

- Skolotāj, Heizelai laikam steidzami vajadzēja tikt mājās, jo viņai vēders streiko. - no klases atskanēja Meisona balss.

- Fuck you, Meison! - dusmīgi iekliedzos un klase izplūda smieklos.

- Heizela? Ja tu tūlīt pat neatbildēsi, es sūtīšu tevi pie direktora! - skolotājs vēl nelikās mierā.

- Pie velna visus! - nošņācu un izskrēju ārā no klases. Joņoju lejā pa kāpnēm, gandrīz nokristdama.

Sasniegusi mašīnas durvis, aizelsusies atvēru tās vaļā un iedarbināju to. Kas gan var notikt tik briesmīgs trijos pēcpusdienā?

Sarkana, oranža, zaļa. Pie zaļās gaismas mašīnas uzsāka braukt, izveidojot milzīgu sastrēgumu.

Izkāpu no mašīnas ārā. Paskatījos apkārt un secināju, ka mašīnas nav izkustējušās ne no vietas.

Lēcu pāri vairākām mašīnām, pamodinot arī citus, ka kaut kas nav kā vajag.

Tuvojoties mammas darba vietai sajutu uguns smaku. Vēl tikai pāris soļi, saņemies, Heiz.

Manu acu priekšā vērās lielais modes nams, kurā mamma strādāja par modes dizaineri. To patlaban plosīja liesmas.

Ar acīm sazīmēju Emīliju un piesteidzos pie viņas.

- Kur mamma? - bailīgi prasīju.

- Viņa vēl nav atrasta. - Emīlija atbildēja, ik pa brīdim izklepodama ārā dūmus.

Pametu Emīliju un devos pie ugunsdzēsējiem. Piebikstīju vienam pie pleca, un viņš apskatījās.

- Kas šeit noticis? Kur ir mamma?!- nu jau es kliedzu uz šo nabaga cilvēku, kam darba bija pilnas rokas.

- Radās īssavienojums, kas pārauga lielā ugunsgrēkā. Ja ir runa par Salliju Dveinu, pašlaik viņu mēs vēl neesam atraduši. - vīrietis paskaidroja.

- Es viņu atradīšu! - piedāvājos palīdzēt, bet no vīru puses saņemu smieklu šalti.

Kādu brīdi es stāvu malā. Cits pēc cita tiek iznesti ārā cilvēki, kuri vai nu ir miruši, vai bez samaņas. Bet mammas kā nav, tā nav.

Un tad uz nestuvēm iznes mammu. Skrienu pie viņas. No manis izlaužas ārā simtiem " atvainojiet" vai arī "tā bija jūsu kāja?", taču es neapstājos.

Sasniegusi mammu, es pietupjos pie viņas un sāku raudāt. Pie manis pienāk ārsts.

- Man žēl, jaunkundz. Jūsu māte ir mirusi.-

- Nē! - kliedzu, kliedzu. Mana mamma ir... mirusi. Man viņa bija viss. Visa pasaule. Nezinu kā būs iedomājama dzīve bez viņas. Saspiežu mammas roku ciešāk, cerot, ka viņa no mana ciešā tvēriena pamodīsies, bet viņa turpināja gulēt. Kliedzu viņas vārdu tik skaļi, šķiet visi ir aizgriezušies prom no mums, pasaulē esam tikai mēs divas vien. Manas asaras nemitējās birt. Tās lija, lija pār maniem vaigiem.
Tā es te tupētu un raudātu vēl ilgi, taču tad es sadzirdu ļauju smīnu. Savas asarām piemirkušās acis paveru uz priekšu un ieraugu meiteni, kuru man gribās redzēt vismazāk. Vanesa. Vanesa Sojera. Mēs esam, nu tas ir, bijām labākās draudzenes. Taču tagad man viņa ir nekas. Man viņa manā dzīvē ir tukša vieta. Pilnīga nulle. Vanesai rokā ir viņas telefons, protams, tas ir rozā krāsā. Skaidri saprotu, ko viņa ir darījusi. Viņa ir nofilmējusi šo visu.
Nu es sevi nekontrolēju. Pietrausos kājās un brēcot pilnā rīklē, metos pie Vanesas. Saķēru viņu aiz matiem, centos atņemt telefonu, taču tas visu padarīja vēl sliktāku. Vanesa šo biju ierakstījusi.
Tagad gan man pieleca. Vanesa bija izpostījusi manu dzīvi. Uz visiem laikiem.

***

- Ā!- skaļi iekliedzos. Istabā iesteidzas Tailers.

- Nu, atkal tas pats sapnis? - viņš mierinoši saka aplikdams rokas ap mani. Pamāju ar galvu. Sapnis, kurš man atgādināja, kā nekad nerunātu ar saviem draugiem un nedarītu tiem pāri.

Tā ir gandrīz katru nakti. Brālis pie tā jau ir pieradis.

- Kāpēc visi uzbrūk tieši man? Ko es viņiem esmu nodarījusi!? - žēli vaimanāju.

- Nu nevajadzēja izturēties kā idiotei, saul. Tev esam mēs. Nu tas ir, es un Madija. - viņš saka. Tailers noslauka asaras no maniem vaigiem un pieceļas kājās. Ievēroju, ka viņš ir saģērbies it kā kaut kur dotos.

- Uz kurieni tu? - es vaicāju brālim un iekārtojos gultā ērtāk. Ir pieci no rīta, jebkurš normāls cilvēks tagad gulētu, bet ne es. Es neesmu normāls cilvēks, tas ir skaidrs.

- Uz lidostu, pakaļ Meisonam, - viņš teica, pasmīnēdams. Dzirdēdama tā kretīna vārdu, man pār muguru pārskrien drebuļi. Viņš ir neiedomājami liels idiots. Vislielākais idiots pasaulē. Meisons ir tikai viens puišelis, kurš ir mana brāļa labākais draugs, mans lielākais ienaidnieks, kuram patīk paņirgāties par mani katru brīvu brīti.

Huh?
Uzrakstīju! Ceru ka patika, jo prologi man nesanāk! Ja patika spied " vote" un izsaki savas domas!❤

labs_bernc