" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
─ ⭑✩⭑─
Es uz aukstās virtuves grīdas varētu sēdēt stundām ilgi, ja vien pēc dažām minūtēm man nebūtu sarunāta nopietna tikšanās ar Meisonu. Viņš nezināja, ko es viņam vaicāšu, es to viņam nebiju teikusi. Taču es no sākuma līdz beigām biju iztēlojusies, kā izvērtīsies mūsu saruna. Meisons satrakosies, aizskries prom, es, protams, būšu asarās, pēc dažām dienām Meisons lūgsies atpakaļ un viss būs kārtībā. Ja šis ir kārtējais Vanesas triks, kā atkal mani sāpināt, viņai tas ir izdevies, es pat teiktu, ka pārāk labi izdevies. Citādi es netupētu uz virtuves grīdas, un mani vaigi nebūtu izmirkuši asarās. Es tiešām nesaprotu, par ko būtu jāraud. Meisons atbrauks, mēs, vairāk jau es, visu noskaidrosim, un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Asaras vienkārši lija pār maniem vaigiem. Es nezinu, varbūt man ir kaut kādas tur spējas raudāt bezgala ilgi, pat ja ir, man ļoti labi padodas tās izmantot.
Tā es te sēdētu stundām ilgi un bezsakarā raudātu par sazin ko, līdz pie manas mājas durvīm pieklauvēja. Es piecēlos kājās un gāju tās atvērt. Nospriedu, ka tas ir Meisons, tāpēc lieki nedomājot atvēru durvis. Jā, tas tiešām bija viņš. Pašlaik man pretī stāvēja Meisons, kurš izskatījās tik perfekti kā vienmēr, viņa seju rotāja viņa žilbinošais smaids un divas, tumšas acis. Vienīgi es šobrīd biju tā, kas bija bēdīga, taču es turpināju smaidīt.
- Tu beigsi uz mani lupīt un aicināsi mani arī iekšā? - viņš pasmīkņāja. Nedaudz nosarku par to, ka visu šo laiku stāvēju nekustīga un blenzu uz viņu. Pakāpos nedaudz malā, lai puisis varētu ienākt manā mājā.
Sekoju Meisonam kur viņš gāja. Tā bija mana māja, taču, manuprāt, tagad es uzvedos kā tāda svešiniece, kura tikko būtu ienākusi šajā mājā. Meisons gāja augšā pa kāpnēm uz otro stāvu. Nospriedu, ka viņš dodas uz manu istabu. Es gāju klusēdama, centos pārcilāt savas domas, centos izdomāt kā loģiskāk Meisonam būtu paprasīt, kāpēc viņš izšķīrās ar Vanesu.
Sasnieguši manu istabu, Meisons atvēra istabas durvis un palaida mani pa priekšu. Viņš ielēca manā gultā, bet es istabas saimniece nedroši apsēdos uz pašas gultas malas.
- Mazā, kas noticis? Tu uzvedies... ne savā ādā. - ilga klusums, līdz Meisons to pārtrauca. Biju par to laimīga, jo ja viņš nebūtu iesācis runāt, klusums turpinātos vēl ilgi.
- Nu... Kā lai saka... - gribēju turpināt savu sakāmo, taču Meisons, kā vienmēr mani pārtrauca. Kā vienmēr.
- Saki kā ir. Es sapratīšu. Un nāc man blakus... - viņš teica. Nopūtos un ierāpos dziļāk gultā, un ieritinājos viņam blakus. Meisons mani apskāva, pievilkdams ciešāk klāt. Es, ieelpojusi viņa smaržu jau jutās labāk. Meisons spēlējas ar maniem matiem.
- Es satiku Vanesu. - beidzot izdabūju vārdus no manām lūpām.
- Vai tas ir tas ko tu man gribēji pateikt? Ka tu satiki Vanesu? - viņš smējās.
