" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
─ ⭑✩⭑─
Bija pagājusi aptuveni piecas dienas, kad visa skola jau zināja par manām un Meisona attiecībām. Sākumā es saņēmu skaļu ūjunāšanu un riebīgas zīmītes, kuras es atradu savā skolas skapītī, taču tagad visi ar šo situāciju bija apraduši, un dažiem pat tas bija pilnīgi vienalga.
Džoselīna bija pilnībā iejutusies jaunajā klasē. Viņa bija sadraudzējusies ar Vanesu, abas bija šķietami labākās draudzenes. Abas kaut ko gudroja, mani tas daļēji satrauca. Ar Džoselīnu man nebija tās labākās attiecības. Man viņa nepatika, un es viņai arī ne. Taču tas nemainīja faktu, ka mēs bijām klasesbiedrenes. Līdz šim brīdim viņa un Vanesa neko vēl nebija izdarījušas, taču zināju, ka miers nebūs uz ilgu laiku.
Džošua, kā jau Džošua, ātri atrada draugus. Sākumā Meisons nevarēja beigt taisīt scēnas par to, ka katru reizi, kad es satiku Džošua, viņš mani apskāva, bet tagad viņš ir kaut cik nomierinājies.
No sākta gala domāju, ka Džoselīna un Džošua ir brālis un māsa, taču Džošua apliecināja pavisam ko citu. Toreiz, kad viņš mani atstāja nedodot nekādu ziņu, viņa mamma nolēma dzīvot Spānijā, kur viņa iepazinās un aprecējās ar kādu spāni, kuram bija meita - Džoselīna.
Bija piektdiena. Tas nozīmēja tikai vienu. Piektdiena ir ballīšu diena. Kāds atkal rīkos ballīti, kurā es visticamāk neieradīšos, jo būšu aizņemta vai nu ar Netflix, vai ar mācībām. Man nepatika atrasties ballītēs, kur apkārt bija milzīga cilvēku burzma, ja neskaita faktu, ka visi bija pilnīgi piedzērušies. Iepriekšējo reizi, kad biju piedzērusies, tas nebeidzās labi. Nesaprotu, kā agrāk es varēju vēsā mierā doties uz ballītēm, pat nedomājot kādas sekas tam var būt.
- Iesi šodien uz ballīti? - Madija man jautāja. Pašlaik mēs gājām kopā no skolas uz mājām. Tā bija retā reize, kad es gāju ar kājām no skolas. Biju nolēmusi šodien nebraukt uz skolu ar mašīnu.
- Kas viņu rīko? - man bija svarīgi to zināt. Ja to rīkotu Džoselīna, loģiski, ka es neietu. Es tās padauzas mājā nespertu savu kāju. Jā, tā bija arī Džošua māja, bet tas, ka Džoselīna bija viņa tā saucamā pusmāsa, visu padarīja vēl sliktāku.
- Dilans. Viņš pats mani uzlūdza. - Madija ar sapņainām acīm atbildēja. Šķiet, viņa tajā Dilanā ir ieķērusies!
- Vai kāda te gadījumā nav tajā Dilanā ieķērusies? - pasmīkņāju.
- Ei, beidz, tu ko! - Madija centās apvaldīt smaidu. Dilans bija cilvēks, kurš mācījās paralēlklasē. Viņš bija tīri normāls džeks, kura aizraušanās bija skeitošana.
- Tad tu nāksi? - viņa nelikās mierā.
- Nē. Pagāšreiz, kad biju tas nebeidzās labi, vēl pie tam man nav ko vilkt! -
