" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
─ ⭑✩⭑─
S
ākumā mana reakcija, protams, bija " Pie Velna, kāpēc tu tā izdarīji?!" un vēlējos viņu atgrūst no sevis, bet šīs domas ātri aizgaiņāju. Šis skūpsts... Tas bija kaut kas tāds, kas lika man celties spārnos. Man nebija ne jausmas, ar cik meitenēm Meisons bija skūpstījies (nebiju pārliecināta, vai mani tas vispār interesēja). Tagad man tas bija pie vienas vietas.
Viņš mani noskūpstīja vēlreiz. Maigi, taču prasīgi. Pati sev par brīnumu, es atbildēju šim skūpstam. Uz lūpām sajutu Meisona smaidu vai smīnu, taču tas ātri pazuda, jo drīz atkal mūsu lūpas sakļāvās kopā. Meisons viegli ieslidināja mēli man starp zobiem, es klusi ievaidējos. Viņu skūpstīt bija kā elpot - tam nevarēja pretoties. Puiša lūpas bija pilnīgas, maigas. Man patika tā sajūta, kad tās skāra manu ādu. Neviļus manas kājas satvēra viņa jostasvietu. Tagad puisis bija starp manām kājām. Es ieķēros viņa kreklā, noskūpstot puisi vēlreiz.
- Šis ir tik ļoti nepareizi, - es pa vidam izdvesu, jau atkal nepretojoties vēlmei puisi noskūpstīt. Tagad skaidrs, kāpēc visas vidusskolas meitenes ir kā trakas pēc viņa.
- Es zinu, - puisis pasmīnēja un ar rokām satvēra manu dibenu.
Viņš pacēla mani savās rokās un nesa uzreiz otro stāvu. Sasniedzot mūsu istabas durvis, es tās aizvēru. Meisons mani noguldīja gultas vidū. Manas rokas aizklejoja līdz Meisona kreklam. Es paslidināju pirkstus tam apakšā, novilku to pāri puiša galvai. Manas acis klejoja pa viņa kailo ķermeņa aukšdaļu. Meisons pasmīnēja. Viņa lūpas nonāca līdz manam kaklam, es katru reizi klusi ievaidējos, kad viņš to skūpstīja. Laika gaitā, mēs atbrīvojāmies no pārējā apģērba.
Nezinu, vai šis viss nozīmē kaut ko vai neko. Nebūtu brīnums, ja nākamajā dienā Meisons izliktos, ka nekas nav noticis. Tā vienkārši ir viņa dabā. Vienu gan es zinu. Es savu parādu biju izpildījusi un Meisons totāli labi māk skūpstīties. Uzliku galvu uz puiša krūtīm un kādu laiku klausījos Meisona klusajā elpošanā. Zinu, tas ir dīvaini, bet... Nezinu.
***
Saules stari iespīdēja man acīs un es tās atvēru. Nakts garumā es biju pagriezusies uz otru pusi, Meisons ar vienu roku bija mani cieši pievilcis sev klāt. Paskatījos uz Meisonu un pasmaidīju. Viņš izskatījās mīļi. Puisis izskatījās pēc tāda cilvēka, ar kuru es labprāt draudzētos, bet zināju, ka tas viss pagaisīs.
No somas izņēmu jaunas drēbes. Šodien mums būtu jāatgriežas mājās. Iegājusi vannas istabā, nomazgājos. Ūdens šķietami nomazgāja vakardienas nakti, bet es to tāpat nevarēšu aizmirst. Nekad nebiju domājusi, ka kaut kas tāds notiks starp mani un Meisonu. Es vienmēr biju gatava puisim pārgriest rīkli, bet nenoliegšu, ar viņu es jūtos drošāk, savādāk. Bet tas nebija pareizi. Tad, kad brālis to uzzinās, viņš nebūs priecīgs. Vakardiena bija viena vienīga kļūda. To es centos sev ieskaidrot visu laiku.
Izkāpusi no duškabīnes, noslaucīju ķermeni un saģērbos. Melni šorti, topiņš uz lencītēm. Nekā īpaša. Izgājusi no vannas istabas redzēju, ka Meisons jau ir piecēlies. Puisis sēdēja gultā un skatījās telefonu.
- Labrīt, - viņa balss par pārsteigumu skanēja neticami zemu. Kā atbildi viņš saņēma īsu smaidu, kurš tūlīt pat izgaisa. Man bija diezgan neērti atrasties Meisona klātbūtnē, zinot, kas starp mums notika. Pat nepaskatījusies uz puisi, aizgāju pie kumodes no kuras izņēmu ārā savas mantas. Man vajadzētu kārtot tās. Tāpat mēs drīz braucam prom. Noliku tās un sāku glīti locīt. Sajutu divas rokas, kas apņēma manu vidukli. Nobolījusi acis, beidzu locīt drēbes, zinot, ka tas ir Meisons.
- Vakardiena bija perfekta, - viņa balss... Tā bija tāda kā... Aizsmakusi. Tā kutināja manu kaklu.
- Vakardiena bija viena vienīga kļūda, - es saku un centos izlausties no viņa stingrā tvēriena. Viņš mani palaida vaļā un es aizgāju pie loga. Palīdzību prasīju skaistajam skatam, aiz loga.
Meison, vai tu tiešām nesaproti? Es tevi gribu, es gribu sajust tavas lūpas katru mīļi brīdi... Vai tiešām tu to nesaproti? - man galvā skanēja šie vārdi. Satrūkos pati no sevis, kad pār manu vaigu notecēja asara. Man puisis tiešām patika. Bet to apzināties sāku tikai tagad. Vissliktākajā brīdī. Starp mums nekas nevarēja būt. Mēs bijām pārāk atšķirīgi.
- Nenoliedz, tev tas patika. Un tu gribi to atkārtot, - Meisons smīnot noteica. Tagad, tieši šajā brīdī es eksplodēju.
- Jā, man tas patika. Un pašlaik tu pat nevari iedomāties, kā es gribu tevi noskūpstīt. Taču es to nevaru. Un tas nav iespējams, - es bezpalīdzīgi teicu, paskatoties Meisona tumšajās acīs. Meisons kādu brīdi vienkārši smaidīja. Bet tad puisis pieliecās satvēra manus vaigus un viegli noskūpstīja mani. Es nespēju viņam pretoties. Es vienkārši nespēju. Es aizliku rokas aiz viņa kakla un kaislīgi noskūpstīju puisi. Uz viņa lūpām sajutu uzvarošu smaidu. Puisis mani pacēla, ar abām rokām satverdams manu dibenu. Es iekāpu gultā, uzreiz pēc tam tajā iekāpa Meisona. Klusi ieķiķinājos, un puisis viltīgi pasmaidīja. Viņš noskūpstīja mani vēlreiz, es maigi pasūcu viņa apakšlūpu un Meisons klusi ievaidējās.
- Eu! Mums jābrauc, vai aizmirsāt?! - mūs iztraucēja Mia, kura laikam pie pavērtām durvīm bija stāvējusi jau ilgi. Es koši nosarku un Meisons pamāja ar galvu.
***
Meisons brauca, mēs klusējām. Es šobrīd velejos ielīst viņa galvā, uzzināt viņa domas. Te valdīja pārāk aizdomīgs klusums.
- Meison, paklausies..., - es gribēju iesākt, bet arī Meisonam bija kaut kas sakāms.
- Es tikai gribu teikt, ka es pret tevi jūtu kaut ko tādu, ko neesmu jutis pret nevienu citu meiteni. Un tu man liec justies labi. Un... Un tu sasodīti labi skūpsties, - viņš saka, par pēdējiem vārdiem pasmīnot. Es tūlīt nosarkšu.
- Prieks, ka pasaki to skaļi, - es teicu. Tas bija vienīgais, kas man bija sakāms.
- Nu... Tas ir... Man pret tevi ir jūtas. Bet es nezinu kādas tās ir. Labas, vai sliktas, - es beidzot saņēmu drosmi, puisim to pateikt. Viņš paskatījās uz manis, tad atkal uz ceļu, tad atkal uz manis.
- Tad, kad uzzini, kādas tās ir, tad pasaki. Man nudien tas interesē, - viņš viltīgi pasmaidīja.
***
Priecājos, ka mēs mājās tikām ātrāk. Jau varēju sajust Arizonas karsto gaisu, atzīšos, tas man mazliet pietrūka.
- Paldies, ka atvedi, - es teicu un noskūpstīju puisi uz vaiga. Atvadījos un atvērusi mašīnas durvis, noskurinājos. Arizonā tiešām bija sasodīti karsts.
Iegājusi mājā, secināju, ka esmu viena. Novilkusi savas tenisčības, kāpu pa trepēm uz savu istabu. Ilgojos iegulties savā gultā, aizmigt tajā un ieelpot patīkamo lavandas veļas pulvera smaržu, kā smaržoja mana gultas veļa.
Mani iztraucēja Madijas zvans. Atbloķējusi telefonu, negribīgi atbildēju. Jā, Madija ir mana labākā draudzene, bet tagad es labāk nosnaustos nekā pļāpātu ar viņu.
- Heiz, mums tūlīt pat jāsatiekas kafejnīcā! Tā nav telefonu saruna, - viņa sauca. Es sapratu, ka tas ir diezgan svarīgi. Paņēmusi mašīnas atslēgas, traucos ārā no mājas.
