" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
─ ⭑✩⭑─
Bija jau aizritējušas kādas divas dienas, kopš es sastrīdējos ar Taileru. Mēs nerunājām, vismaz es ne. Tailers tieši gribēja ar mani uzsākt sarunu, taču es viņu dzinu prom. Varbūt tas ir pārāk stulbi, apvainoties par tādu sīkumu, taču man tas nebija sīkums.
Pašlaik es atrados ēdnīcā pie galda un kopā ar Madiju pusdienojām. Mums abām bija ieliktas ausīs austiņas, tādēļ mēs nedzirdējām apkārtējās skaņas. Tieši kad sāka skanēt dziesmas piedziedājums, Madija mani iztraucēja, izņemot ārā manu austiņu. Paskatījos uz viņas pusi un likās, ka viņa vēlas man kaut ko teikt.
- Man šķiet, viņš vēlas ar tevi runāt. - viņa īsi pasmaidīja un norādīja uz galdiņu, kas bija divus galdiņus priekšā mums. Pie tā sēdēja Meisons un Tailers. Viņš vēroja mūs, precīzāk izsakoties mani.
- Man nav ar viņu par ko runāt. - vienaldzīgi teicu. Paņēmu austiņu un ieliku to atpakaļ ausī, līdz Madija atkal to izņēma ārā.
- Heiz, jums ir jāizrunājas! Tu nevari visu mūžu pukoties par to. - viņa neatlaidās.
- Nu jā, nevaru, bet šajā gadījumā tas ir Meisons Šmits un es nevēlos piekāpties! - iesaucos pa visu ēdamzāli. Visi bija apklusuši. Pāris skolēnu neizpratnē uz mani skatījās. Paglūnēju uz Meisona pusi, un viņš man veltīja naidpilnu skatienu.
-Tas jefiņš pats nezin, ko grib un ko nē. Es saku, viņš ir kaut kāds tītars. - noburkšķēju zem deguna. Šajā gadījumā mūzika nepalīdzēja. Spaidīju savu zirņu biesputru, man bija pazudusi apetīte. Atstājusi savas pusdienas uz galda, piecēlos kājās un devos uz nākamo stundu. Madija teica, ka viņa uz fiziku nebūs. Madijai riebās fizika, viņa gandrīz vienmēr to bastoja. Arī man tā riebās, bet neskatīju iemeslu to bastot. Tas ir, tagad neskatīju.
Apsēdos solā aiz Keitas un Mias. Abas mani pasveicināja, un mēs uzsākām sarunu. Mans blakus krēsls bija tukšs, ceru, ka neviens nevēlēsies apsēsties man blakus. Skolotājs ienāca klasē, un sāka stāstīt par tēmu, ko mēs mācījāmies. Uz tāfeles bija uzrakstītas formulas, kuras mums bija jānoraksta. Atvēru vaļā kladi un sāku norakstīt. Dīvainā kārtā, klasē iestājās klusums. Nevarēja dzirdēt nevienu cilvēka radītu skaņu.
Klusumu iztraucēja durvju atvēršanās. Pa tām iegāja Meisons un viņa sekotāji, kuri bija nokavējuši stundu. Viņi, ignorējot skolotāju, aizgāja uz klases beigām un apsēdās tur. Meisons kādu brīdi vilcinājās, it kā domādams, vai būtu pareizi, ja viņš tur sēdētu. Pēkšņi viņa skatiens bija gluži piekalts manējam. Viņš pasmīnēja uz brīvo vietu, kas atradās man blakus, un es skaidri zināju, ko viņš darīs. Veltīju viņam skatienu "ja tu tuvosies, tu gulēsi komā", taču viņš pat neklausījās.
- Vai drīkst? - viņš vaicāja, pienākdams pie sola, kur es sēdēju.
- Nedrīkst, gan! - nikni nošņācu, taču Meisons bija jau apsēdies. Viņš izņēma no somas ārā telefonu un neko citu.
