" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
─ ⭑✩⭑─
Ienākot iekšā klasē, visi skolēnu skatieni tika pievērsti mums precīzāk izsakoties - man. No puišu puses es redzēju smīnēšanu un stulbu ūjināšanu, bet meitenes uz mani skatījās tā, it kā viņas mani gribētu nogalināt ar skatienu vien. Manuprāt, par to, ka starp mani un Meisonu kaut kas ir drīz vien zinās visa skola. Lai gan es pati nezinu, vai starp mums kaut kas ir.
Bija jau pagājušas desmit minūtes, kopš zvana noskanēšanas. Mēs bijām nokavējuši. Fiziku nebija labi iekavēt. Skolotāja ļoti strauji tēmas ņēma uz priekšu, un ja es nokavētu kaut vienu stundu, kontroldarbā es saņemtu F.
Apstulbusi stāvēju kā zemē iemieta. Mani izglāba Meisons, kurš piebikstīja man, lai kustos uz priekšu, tādējādi es atguvu saprātu, kontroli pār sevi. Neko neteikuši, mēs klusi gājām uz klases beigām. Meisons bija uzlicis rokas uz mana... dibena. Nikni paglūnēju uz viņu, taču viņš smīnēja, kā vienmēr. Pagāju garām Keitai un Madijai, kuras sēdēja viena otrai blakus. Viņas bija tik pārsteigtas, ka šķiet, tūlīt izkritīs viņu acis.
Beidzot bijām sasnieguši pēdējo solu. Es apsēdos, atviegloti uzelpojot, un skolēni novērsa savus skatienus no manis. Šī bija tā retā stunda, kura mums bija kopā ar klases audzinātāju. Mūsu klases audzinātāja mācīja fiziku. Par spīti tam, ka fizika bija neciešams mācību priekšmets un skolotāja bija diezgan stingra, man viņa patika. Skolotājai tiešām labi padevās to mācīt un paskaidrot vielu.
Skolotāja ienāca klasē, aiziedama pie rakstāmgalda un paņemdama dažus papīrus. Viņa nostājās klases priekšā, it kā gatavodamās uzsākt runu.
- Labrīt, skolēni. Vēlējos pateikt, ka mūsu klases kolektīvam pievienosies divi jauni skolēni. - viņa smaidīdama teica. Un vēl kas - šī, manuprāt, ir mūsu skolas vienīgā skolotāja, kas šajā iestādē var būt tik pozitīva. Viņa pamāja ar roku... durvīm? Tās bija puspavērtas. Durvis atvērās un klasē ienāca divi cilvēki. Tie laikam bija tie jauniņie...
- Šī ir Džoselīna Dukeina, un šis ir Džošua Džozefs. - viņa norādīja uz jaunpienācējiem. Paga... Ko? Džošua. Tas ir tas puisis, no manas bērnības? Tas kurš aizbrauca prom man neko nesakot? Madija paskatījās uz mani, un es sapratu, ka viņa domā tieši to pašu, ko es.
Džoselīnai bija īsi brūni mati. Viņas acis bija melnas, nevarēja noteikt, kādā krāsā tās ir. Meitenes skatiens bija pašpārliecināts un arī tajā varēja saskatīt velniņu. Lūdzu Dievu, kaut viņa nebūtu Vanesas kopija. Džoselīnai mugurā bija melns tops, kurš atsedza vēderu, melna ādas jaka, īsi džinsu svārki un melnas augstpapēžu kurpes. Viņas skatiens neviļus aizklīda pie Meisona, un es redzēju, ka viņi vēro viens otru. Aizkaitināti nobolīju acis un aizgiezos uz pretējo pusi Meisonam. Acīmredzot, viņš to nepamanīja un turpināja lūrēt uz jauniņo.
