You owe me /LV/ 1. daļa ✔️

24.

   * Šī daļa tiks rakstīta no diviem, dīvainiem skatapunktiem, lai labāk izprastu par ko tā ir. Ticiet man, no Heizelas skatapunkta to nebija iespējams izdarīt. Jauku lasīšanu! :) *

Vanesas P. O. V.

   Pulkstens rādīja pusseši vakarā. Mana manikīre pēdējā brīdī paziņoja to, ka viņa nenāks pie manis. Tai esot saslimusi meita vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā nu es staigāju pa savu istabu turpu šurpu ģērbusies baltā halātā un gaidot, kad atnāks pie manis Džoselīna. Īsti sadarboties ar viņu negribu. Ja godīgi, viņa ir pretīga un kaitinoša. Es tikai draudzējos ar viņu, lai viņa izpildītu mūsu norunu. Man viņa nav vajadzīga. Man ir vajadzīgs Meisons.

- Vanes, iedosi savas zilās kurpes šodienas ballītei? - manā istabā ieskrien mana mazā māsa Amanda. Cik noprotu, viņa arī taisās doties uz turieni. Taču man viņas plānus nāksies izjaukt, viņa tur nespers savu kāju. Tā ir mana zvaigžņu stunda, ne viņas.

- Protams, ka nedošu! Tu tur pat neiesi! Tagad vācies prom no manas istabas un atstāj mani vienu! - nošņācu un gāju aizvērt durvis. Mani tā jau nokaitināja tas, ka ballītē mani nagi būs "pliki" un pretīgi un tagad vēl Amanda!

- Stulbene! - Amanda iekliedzās pa visu māju. Tik pat ātri kā šeit uzradusies tik pat ātri viņa arī pazūd.

    Ak, kur ir tā Džoselīna! Es viņu gaidu jau stundu. Pēkšņi istabā ienāk kalpone un saka, atnākusi ir kāda meitene. Noprotu, ka tā ir Džoselīna, tāpēc aicinu viņu iekšā. Jā, tā ir Džoselīna. Viņa ir ģērbusies zilās saplēstās džinsās un baltā t - kreklā. Meitene piesteidzas pie manis un apvij rokas man ap kaklu. Negribīgi apskauju viņu pretī.

- Tā, stāsti par to plānu! Ko mēs viņai nodarīsim?! - viņa saka un ielec manā gultā, tādējādi izvandot šķietami glīti saklāto gultu.

Nomierinies, Vanesa. Drīz viss būs galā. Nespļauj uguni tagad.

- Varbūt šovakar saplēsīsim viņas kleitu? Vai vēl labāk, uzliesim uz tās dzērienu? - meitene nerimās. Es vēlos viņas muti aizbāst ar maizes batonu, lai tā aizvērtos kaut cik uz sekundi, taču samāksloti pasmaidu. Par laimi, šī meitene neatšķir samākslotu smaidu no īsta.

   Aizeju pie sava galda un atveru vienu no atviltnēm. Nedaudz parakņājos tajā un atrodu maz mazītiņu paciņu, kurā ir iekšā balts pulverīts. Saķeru to un uzvaroši pasmaidu. Pat nejautājiet, kā es nopūlējos, lai to dabūtu.

    Atnāku atpakaļ tur, kur sēž Džoselīna. Apsēžos gultā un parādu viņai paciņu. Džoselīnas seja izmainās, noprotu, ka viņa nesaprot, kas viņai būs jādara. Brunete, bet prāta ziņā blondīne.

- Tagad klausies kas tev būs jādara. Nogaidīsi tad, kad Heizela pametīs Meisonu vienu. Viņš noteikti ies pie bāra letes, lai padzertos. Tu aizej, novērs viņa uzmanību un ieber glāzē šo. Redzēsi, kas notiks, kad būsi to izdarījusi. - es pametu gaisā paciņu un iedevu to Džoselīnai.

- Un tas ir viss? - viņa pavīpsnāja.

- Nē! Tālāk tu izliksies par Heizelu. Nu, nedaudz pietēlosi pie balss intonācijas. Un tad tu ar viņu pārgulēsi. - es pabeidzu. Triumfējoši noplivināju savus garos, blondos matus.

Džoselīnas P. O. V.

- Un tad tu ar viņu pārgulēsi. - viņa teica. Paga. Pārgulēšu? Kāpēc man jāpārguļ ar kaut kādu čali? Kur loģika? Kādu brīdi es domāju, ko viņa ar to visu domā. Es iebēršu Meisona glāzē kaut kādu sūdu, tad viņš it kā domās, ka esmu Heizela un tad man būs ar viņu jāpārguļ. Pie velna, kur ir loģika? Man Heizela nepatika. Es nezinu kāpēc, vienkārši nepatika.