" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oops! Ang larawang ito ay hindi sumusunod sa aming mga alituntunin sa nilalaman. Upang magpatuloy sa pag-publish, subukan itong alisin o mag-upload ng bago.
─ ⭑✩⭑─
Tā tiešām bija - es skaitīju dienas līdz tai ballītei, lielākoties es vēlējos uzzināt to pārsteigumu par kuru tik ļoti runāja Vanesa un Džoselīna. Pašlaik bija trešdiena. Tai ballītei vajadzētu notikt parīt. Nesaprotu, kāpēc tā būs tik svarīga citu skatījumā. Manā skatījumā tas būs tikai parasts pasākums.
Šodien bija 24. februāris. Drīz mēnesis beigsies. Drīz vispār beigsies mans vienpadsmitās klases gājums. Tad būs vasaras brīvlaiks un tad atkal jāatgriežas skolā. Daudz un dikti domāju, ko es darīšu pēc divpadsmitās klases, bet nekas spīdošs man prātā nenāca. Manuprāt, visi skaidri un gaiši zināja savus nākotnes plānus, un tad esmu es, kura ir tā teikt "iestrēgusi".
Pašlaik bija mūzika. Es sēdēju tieši tur, kur saule sildīja visvairāk. Man riebās Arizona. Te bija karsts un Arizona man nesaistījās ar labām atmiņām. Skatījos ārā pa logu, uz dzirdajām debesīm, pat nekoncentrējoties uz mūziku. Man nekas nebija pret to, bet es to vienkārši nesapratu. Man mūzika nebija vajadzīga, jo viennozīmīgi, es nevēlos savu nākotni saistīt ar mūziku.
Klasē varēja dzirdēt tikai skolotāja balsi. Dīvainā kārtā, visi pārējie bija vienkārši aizvērušies, vai tā pat kā es - pārāk noguruši lai kaut ko teiktu. Galu galā, šī bija vienpadsmitā un arī pēdējā stunda. Visi kaut ko rakstīja, kamēr es biju atgāzusies krēslā, manā pierakstu burtnīcā valdīja tukšums.
Mums katrā klasē bija ierīkots tāds kā "skaļrunis", nezinu, kā savādāk viņu sauc. Parasti caur to direktors paziņo jaunumus, vai arī aicina uz pārrunām kādus nepatikšanās iekūlušies kaut kādās nepatikšanās. Taču šoreiz tas, ko pavēstīja direktors, mani šokēja.
- Lūdzu, nekavējoties atnākt uz manu kabinetu Heizelai Dveinai un Meisonam Šmitam! - varēja dzirdēt, kad direktors bija saniknots, to varēja viegli pateikt pēc viņa balss toņa.
Manā prātā no satraukuma pašlaik rosījās viesuļvētra. Ko es, ko mēs bijām tādu izdarījuši, lai direktors mūs aicinātu pie sevis? Meisons, kurš sēdēja divus solus priekšā pagrieza galvu un pievērsa man izbrīnītu skatienu. Viņš bija tikpat apjucis, cik biju es. Beidzot es atguvu sajēgu. Es piecēlos kājās un lēnā solī gāju ārā no klases. Manuprāt, pat gliemezis šobrīd būtu ātrāks par mani. Kārtējo reizi mani izglāba Meisons, kurš satvēra manu roku un izvilka mani ārā no klases.
Pa ceļam pie direktora, es vēroju Meisona seju, cerēdama, kaut tā parādītu kaut mazāko izmisuma skatienu, taču dīvainā kārtā, tā bija mierīga. Pat pārāk mierīga.
- Ko tu tā lupī? - viņš, pamanījis, kad es skatos uz viņu, pasmīkņāja.
- Ai, es aizdomājos. - novērsu skatienu no viņa. Kādu brīdi mēs gājām klusēdami. Tikai mūsu rokas atkal bija saāķētas kopā. Tas, ka varēju viņu sajust, mani šķietami nomierināja. Bija pagājis ilgs laiks, kad nebiju izsaukta pie direktora.
