" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
─ ⭑✩⭑─
P. S. Daļa lielākoties sastāv no tiešās runas.
Sasniegusi savas mājas, es uzreiz gāju uz savu istabu, cerēdama, ka mājās esmu tikai es, un censtdamās izmest no prāta šīs dienas notikumus. Pie velna, Meisons mani gandrīz noskūpstīja! Un pats trakākais - es biju viņam piedevusi. Es pat nezinu, kāpēc es tā izdarīju. Piedot viņam - tas bija kā uzsākt trešo pasaules karu. Tagad viņš domās, ka man pret viņu ir jūtas. Uz vienu brīdi man arī likās, ka man tādas ir pret viņu, bet tad, kad tās parādījās, es aši tās aizdzinu prom. Ja man Meisons iepatiktos - tas nebūtu nekas labs. Mana sirds lūstu un es to neizturētu. Es viņam biju tā teikt, parādā risku, kas bija noskūpstīt viņu, taču nezināma iemesla dēļ, es to vēl nebiju izdarījusi. Sadzirdēju atveramies vaļā mājas durvis.
- Heizela laikam ir mājās. - kāds teica. Tailers.
- Es tevi gaidu dzīvojamā istabā. - atbildēja kāds. Tas laikam bija Meisons.
Ielēcu gultā, jo nevēlējos, lai mani pieķertu, ka es noklausos. Atvēru vaļā datoru un ieslēdzu Netflix, kur es skatīšos Riverdale. Redzēju atveramies manas istabas durvis, pa tām ienāca Tailers. Viņš ne vārda sakot, ielēca pie manis gultā, un es aizvēru ciet datoru.
- Tu ko vēlējies? - jautāju, uzlūkojot brāli.
- Nejau es. Lejā ir Meisons un viņš lika, lai es paprasu, vai tev viss kārtībā. -
- Jā, viss ir labi. Tu vari doties. - nopūtos.
- Heiz, es to nesaprotu. -
- Ko tu tieši nesaproti? -
- To, ka jūs viens otram patīkat, bet negribat būt kopā! Kas tā dara? - viņš iesaucās.
- Man viņš nepatīk, un nekad arī nepatiks! Tagad vācies! - kliedzu uz brāli. Viņam tas nepatīk, un Tailers dusmīgs iziet ārā no manas istabas, vēl paspēdams nomurmināt to, cik mēs esam dīvaini. Pēc kādām piecām minūtēm man piezvanīja Madija. Negribīgi pacēlu zvanu.
- Heizela, tūlīt pat brauc pie manis! Man tev ir kas jāpastāsta! Nav telefonu saruna! - Madija teica. Viņas balsī bija lasāmas dusmas.
- Madij, kaut kas ir noticis? - vaicāju. Viņa pārtrauca mūsu sarunu, lai gan bija dzirdējusi, ko es vaicāju. Pazīstot viņu, tas bija kaut kas svarīgs, jo savādāk, mēs būtu parunājušas video zvanā. Ātri uzvilku to, kas pagadījās pa rokai un metos ārā no istabas. Domāju, aiziešu līdz virtuvei un paņemšu ko ēdamu, jo biju izsalkusi kā vilks. Sasniegusi virtuvi, es ātri paķēru šokolādes batoniņu un gāju uz viesistabu, paziņot Taileram to, ka es braukšu pie Madijas. Dzīvojamajā istabā pie galda sēdēja Tailers un Meisons, viņi laikam spēlēja video spēles. Bērni.
