" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
─ ⭑✩⭑─
Drama, lama, drama, lama. lol👻😂
Viņš pienāca man tuvāk un apskāva mani. Tā bija dīvaina sajūta. Tas bija savādāk tad, kad mani apskauj Meisons.
- Piedod man, Heino. - viņš čukstēja.
- Es tev piedodu. - atbildēju. Pār manu vaigu vēl tecēja prieka asaras. Mans labākais draugs... ir atgriezies. Tā mēs stāvējām, apskāvušies klases priekšā. Man pat neienāca prātā, ka kāds šo varētu pārprast. Un tas kāds pašlaik jau pārprata.
- Heizel, vari atnākt, man tev kaut kas... Ak! Piedodiet, ka iztraucēju. Droši, pavadi laiku ar savu jauniegūto boyfriendu. - pacēlu galvu un ieraudzīju Meisonu, kurš acīmredzot pārprata situāciju. Es automātiski atrāvos no Džošua apskāviena, likdama viņam apmulst un taisnā ceļā metos pie Meisona.
- Meison, tas nav kā izskatās! Mēs esam draugi no bērnības! Mēs tikai... apskāvāmies. - izmisīgi centos puisim ieskaidrot kā ir patiesībā, taču Meisons palika pie sava varianta.
- Draugi neapskaujas tā, it kā... nu kā lai pasaka... Ai, vai nav vienalga? Liec mani mierā, Heizela. - viņš nikni teica, pat nepaskatīdamies uz mani.
- Meison, ļauj, es tev paskaidrošu kā ir! Lieta tāda, ka... -
- Es teicu - aizveries! Un ej pie velna. Tu man vairs neesi vajadzīga. - sākumu viņš nokliedza pa visu klasi, taču beigas centās pateikt klusi. Bet es to dzirdēju. Es to skaidri dzirdēju. Pie velna, ko tas vispār nozīmēja? Viņš domā, ka es to aizmirsīšu tā pat, kā visas citas? Nē. Šo dažu dienu laikā es biju jutusies kā vēl nekad agrāk. Es biju jutusies mīlēta, taču laikam šī visa bija kārtējā Meisona spēle. Varbūt jaunas derības? Kas to lai zina? Man vajadzēja jau agrāk saprast, ka viņš mani pametīs. Tas tā vienkārši ir un būs. Es tur neko vairs nevaru padarīt. Taču es nevarēju tā vienkārši aizmirst viņu, tā it kā starp mums nekas nekad nebūtu bijis. Jā, sākumā es viņu ienīdu līdz sirds dziļumiem, taču tagad es nezinu savas emocijas un jūtas pret viņu. Man pret viņu ir spēcīgas jūtas. Tik lielas, ka es neapzinos to vērtību un baidos vienā brīdī tās pazaudēt.
- Ko... Ko tas viss nozīmē? - mana balss skanēja klusi un saraustīti. Es nebiju pār sevi pārliecināta. Pār manu vaigu kārtējo reizi noritēja asara.
- Vai tu domāji, ka izdrā*īsi mani, un es to visu vēlāk vienkārši aizmirsīšu? Zini, ja neesi vēl pamanījis, es neesmu nekāda Vanesa, kurai vajadzīgi sakari vienai naktij. Es neesmu nekāda ma*ka kā tava Vanesīte! - nu jau es biju saņēmusies drosmi un dusmīgi cirtu pretī Meisonam.
- Ar šādu attieksmi tu to nepierādi. - viņš klusām noteica. Manuprāt, viņš izbaudīja to, kādas sāpes man darīja viņa vārdi.
- Paskaties uz sevi un tad runā kaut ko par citiem! Nejau es mīcos ar katru kurš pagadās pa gultu. Tu esi kretīns, manipulators, izmantotājs! - ar asarām acīs skrēju ārā no klases. Vēlējos tikt prom no šīs iestādes. Man bija jābūt vēl deviņām stundām, bet es gribēju mājās. Bet viņam vēl nepietika. Meisons satvēra manu roku un parāva mani atpakaļ.
