" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Ops! Esta imagem não segue nossas diretrizes de conteúdo. Para continuar a publicação, tente removê-la ou carregar outra.
─ ⭑✩⭑─
- Tu vēl ilgi kavēsies? - Madija jau atkal bija man piezvanījusi, un neļāva man bez steigas mierīgi atbraukt uz norunāto satikšanās vietu.
- Madij, es esmu jau klāt. - smejoties atbildēju.
Tā tiešām bija. Biju atbraukusi uz manu un Madijas mīļāko kafejnīcu. Mašīnu atstāju tieši pretī ieejas durvīm. Izkāpjot ārā no mašīnas, es ieskatījusies kafejnīcas logā uzreiz redzēju Madiju, kura man pamāja. Pasmaidīju un pamāju viņai pretī.
- Čau! - viņa teica, atnākusi man pretī. Mīļi apskāvu draudzeni, un abas devāmies iekšā kafejnīcā.
Apsēdāmies pie galdiņa, kas bija pie loga. Uz galda redzēju divas ledus kafijas. Noliku somu uz zemes un ilgi negaidot, sāku izprašņāt Madiju par to, kāpēc viņa mani te uzaicināja. Tam noteikti bija jābūt kādam izskaidrojumam.
- Tad nu tā, Madij, kas tev tik svarīgs ir sakāms? - es viņai jautāju, iedzērusi malku ledus kafijas.
- No sākuma atver vaļā WhattsAp klases grupas saraksti. - viņa teica un smaidīja ar viltīgu smaidu. Kas šai meitenei atkal ir aiz ādas?
Negribīgi paklausīju Madiju un atvēru lietotni. Manā čatu sarakstā rādījās tikai dažas sarakstes.
Atvērusi saraksti, tajā bija vairāk nekā tūkstotis nelasītu īsziņu, mans telefons vibrēja ikreiz, kad kāda atnāca, pievēršot klientu neticīgos skatienus. Neveikli pasmaidīju un ieslēdzu telefonu uz "klusuma režīmu".
- Ko tad tu īsti gribi, lai es lasu? - es vaicāju Madijai nepacēlusi acis no telefona. Braucu ar pirkstu pa telefona ekrānu, cenšoties attīt sarakstes sākuma punktu, taču bija sajūta, kad tā nekad nebeigsies.
- Kaza, tāda. Dod, parādīšu tev! - uznākot garlaikuma sajūtai, Madija izrāva telefonu man no rokām un kaut ko centās atrast viņu čatā. Pēc īsas meklēšanas, Madija man beidzot atdeva atpakaļ manu telefonu. Es tur redzēju kaut kādu daļu no sarakstes. Pētīju to, izlasot katru īsziņu, taču neko tādu, kam mam vajadzētu pievērst uzmanību, nepamanīju.
- Ē... Madij, uz ko tu īsti gribi, lai es skatītos? -
- Ja nesaproti, vienkārši atver vaļā cilvēku sarakstu, kuri ir tajā grupā. - viņa aizkaitināti teica.
Paklausīju un atvēru to vaļā. Tur bija mani klases biedri, tajā skaitā arī es. Taču viena lieta mani piesaistīja. Bija pievienoti divi jauni cilvēki, kuri man nebija vēl saglabāti kontaktos. Tas nozīmēja tikai vienu - mūsu klasē ir jauniņie.
- Vai šie nummuri ir jauno klases biedru nummuri? - es vaicāju Madijai. Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.
