" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
К сожалению, это изображение не соответствует нашим правилам. Чтобы продолжить публикацию, пожалуйста, удалите изображение или загрузите другое.
─ ⭑✩⭑─
- Šausmas, ja tu tā mani gribi tad tā arī pasaki. Viss būšu tavā rīcībā, - Meisons smīnēdams teica, paiedams nedaudz nostāk no saviem draugiem. Spēju tikai to, kā nobolīt acis.
- Patiesībā es tikai gāju atrast Madiju un..., -
- Kuš, kuš, kuš. Man neinteresē, kādā muļķīgā veidā tu to izdarīji. Varbūt labāk aizejam uz tavu istabu kaut ko padarīt? Tagad es esmu brīvs kā putns, - viņš sacīja, apklusinādams mani ar pirkstu, ko pielika pie manām lūpām. Uzsitu pa viņa roku.
- Šeit ir daudz meiteņu, kuras tev labprāt atsūkātu. Varbūt aizej pie... Nu kaut vai viņām? - es atcirtu norādīdama uz meiteņu bariņu, kuru es nezināju. Tajā bija kādas pāris pamatskolnieces, kuras uzkrītoši skatījās uz mums ( drīzāk jau Meisonu). No Meisona puses atskanēja nevaldāms smieklu vilnis. Es nobolot acis, aizgāju prom. Man nebija ne mazākās vēlēšanās turpināt šo sarunu. Tai tā pat nebija jēgas, iznākuma.
Mans mērķis bija atrast Madiju un Miu. Spraucoties garām vairākiem cilvēkiem, es tomēr atradu Madiju. Ar viņu nebija Mia. Gan jau Mia bija aizgājusi kaut kur ar Taileru, jo arī Taileru nekur nevarēja manīt. Madija ieraugot mani, pamāja, lai aizeju pie viņas. Meitenei rokās bija divas šotiņu glāzītes. Vienu viņa izdzēra pati, taču otru pasniedza man.
- Ņem! Iedzerot šo, tu uzreiz atslābināsies! - viņa pārkliedza skaļo mūzikas troksni. Nevarēju saprast, kas ir glāzītē. Nekas nenotiks, ja es vienu iedzeršu. Stāstu pēc pieredzes. Tā ir tikai glāze. Nevilcinoties paņēmu to no Madijas un izdzēru to sausu. Kakls nedaudz dedzināja, taču pēc kāda laika es pieradu un sajūta pat bija patīkama. Madija uzvaroši pasmaidīja. Meitene atkal bija panākusi savu.
***
Ballīte ritēja pilnā sparā un laika gaitā es biju izdzērusi vēl vairākas glāzes. Sajutos savādāk. Tā pat kā pirms gada. Es sajutos brīva, nepiespiesta. Labsajūtā dejoju uz deju grīdas kopā ar kādām meitenēm. Biju pārliecināta par divām lietām. Viņas noteikti nemācās manā skolā un rīt to, ka es ar viņām dejoju un viņas pašas es nemaz neatcerēšos.
Visi pamazām sāka izklīst. Deju grīda pamazām palika tukša. Nospriedu, ka cilvēki dodas spēlēt to tautā saukto Patiesību vai Risku. Noteikti, ja būtu skaidrā es neietu ar viņiem, bet tā kā es sevi nekontrolēju un alkohols mani ietekmēja tikai uz negatīvo pusi, es nolēmu sekot pūlim. Tas gāja dziļāk mājā uz pagrabstāvu. Taču nekur tālu es nevarēju aiziet, jo divas rokas mani satvēra aiz vidukļa un parāva atpakaļ. Pārskaitusies apcirtos otrādi un iesitu pļauku tam, kurš tas bija. Meisons. Atkal viņš.
- Ko tev vajag? Vai nevari man vienkārši likt mieru? - es dusmīgi nolamājos. Puisis saķēra galvu.
- Taisnību sakot, Tailers lika lai atnāku tev pakaļ un nogādāju uz tavu istabu. Un man to labprāt patiktu izdarīt, - viņš atkal pasmīnēja. Šausmas. Vai tagad man būs arī auklīte? Biju droša, ka man tāda nav vajadzīga. Šajā momentā es tikai gribēju izbaudīt šo mirkli. Iet spēlēt patiesību vai risku ar citiem. Nu, bet, protams! Tieši to es tagad iešu darīt!
