" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oups ! Cette image n'est pas conforme à nos directives de contenu. Afin de continuer la publication, veuillez la retirer ou mettre en ligne une autre image.
─ ⭑✩⭑─
Kad tas puisis pateica to, ka Meisons aizgāja ar citu meiteni, es domāju ka viņš melo. Taču puisis redzēja manu nepatīkamā pārsteiguma un satraukuma pārņemto seju pieļāva domu, ka man vajag paskaidrojumus.
- Vienkārši ej uz otru stāvu, sameklē viņu un sadod! - puisis smiedamies saka. Neveikli pasmaidīju un piekrītoši pamāju ar galvu. Aizgāju prom no tā zēnu bariņa un ātrā solī devos uz otro stāvu, uz istabiņām. Manuprāt, tie puiši vienkārši gribēja mani pakaitināt. Bet ja nu tomēr...
Tikusi pirmajā stāvā secināju, ka te ir tik pat tukšs, kā bija tad, kad... Džošua mani te atveda. Iedomājusies par Džošua, pār manu ķermeni pārskrēja aukstas tirpas. Nožēloju vispār, ka biju iedomājusies par viņu. Šobrīd man bija jākoncentrējas tikai uz to, lai atrastu Meisonu.
Pavēru pirmās istabas durvis, kas man gadījās acu priekšā. Kā jau paredzēju, istabā bija tumšs. Ieraudzīju slēdzi turpat, blakus durvīm. Ieslēdzu to. Istabā nebija neviena. Patiesību sakot istaba izskatījās tā, it kā viņu neviens vēl nebūtu lietojis. Izslēdzu gaismu un aizvēru istabas durvis. Bija jāturpina misija "Meisona meklējumi".
Ieejot citās istabiņās no manis izlauzās ārā šādi vārdi kā "ups, atvainojiet, es sajaucu... itkā" vai arī "vai, turpinat, jums lieliski sanāk". Es biju izmeklējusies gandrīz visās istabiņās. Varbūt tas puisis meloja par to, ka Meisons tagad ir kopā ar kādu citu? Lai vai kā, man vajadzēja noskaidrot kā ir patiesībā.
Palika vēl tikai viena istabiņa. To es nebiju pamanījusi. Likās, ka durvis vienkārši tur uzradās. Piegāju pie istabas, cerēdama, ka tā būs tukša. Uzliku roku uz durvju roktura un lēnām nospiedu to uz leju. Ieejot istabā, tajā valdīja tumsa. Kā jau visās istabās. Taču, istabā varēja dzirdēt cilvēku radītas skaņas, kas nozīmēja, ka tur kāds ir. Negribēju cilvēkus traucēt, bet man tak bija jānoskaidro vai tas ir Meisons! Sataustīju sienā gaismas slēdzi un ieslēdzu gaismu. Pagāja laiks, līdz manas acis aprada ar gaismu. Uzreiz pievērsu skatienu skaņas avotam, citādvārd sakot, gultai. Un mani šokēja tas, ko es ieraudzīju. Tur tiešām bija Meisons. Ar citu. Un tā bija Džoselīna. Pieliku roku priekšā mutei, lai nesāktu kliegt. Viņi pat nemanīja, ka es tur stāvu. Es stāvēju, atspiedusies pret sienu, censtdamās apslāpēt asaras, kuras tik ļoti bira pār maniem vaigiem. Es vēlējos kaut ko teikt, es vēlējos iesist viņam par to, ka gluži vai izniekoju visu šo laiku ar Viņu. Pie Velna, viņš teica, ka mani mīl! Es, muļķe, visam noticēju! Es vienmēr visam noticu. Es vienmēr tieku sāpināta tieši Meisona kļūdu dēļ. Es nevarēju pakustēties. Sajūta bija tāda, ka es esmu gatavota no māla. Nu, es varēju, taču tagad es biju tik bezspēcīga kā vēl nekad. Es gribēju kliegt, nolasīt lekciju par to, ka nekad nevajag vairs mani sāpināt, savādāk viss būs cauri, taču es zināju, ka tagad viss jau ir cauri.
- Tūlīt pat izbeidziet! - vārdi neskaidri, kā skaļi peles pīkstieni iznāca ārā pa manām lūpām. Zinu, tie nav īstie vārdi, kurus pašlaik vajadzētu teikt, taču tie bija pirmie, kas iešāvās man prātā. Brīnums, kā saldais pārītis to vispār varēja dzirdēt. Džoselīna, ieraudzījusi mani palika bāla kā nāve. Viņa klusēja. Savukārt Meisons nesaprašanā skatījās uz mani. Kas šeit ko nesaprast? Pie Velna, puisi vajadzēja atstāt vienu uz tikai dažām minūtēm, bet viņš jau vārtījās pa gultu ar kādu citu!
- Kopš kura laika tev ir dvīņu māsa? - Meisons teica un sāka smieties skaļos, riebīgos smieklos. Viņš to neteica man, bet Džoselīnai, kura pašlaik atradās burtiski viņam virsū. Džoselīna īsi pasmējās. Kāda dvīņu māsa?! Vai viņš ir piedzēries? Vai Džoselīna viņu saindēja? Man gribējās rast atbildi uz šiem jautājumiem, bet pašlaik es jutu tik lielu nicinājumu un pretīgumu pret Meisonu, ka negribējās ne redzēt viņu, ne dzirdēt viņu ne kaut kādā veidā vispār komunicēt ar viņu.
- Ej dirst, Meison. - teicu, izgrūdusi ārā caur sakostiem zobiem. Apcirtos otrādi un skrēju prom. Viņi pat neko neteica. Viņiem bija vienalga. Viņi vienkārši turpināja darīt to, ko bija jau darījuši!
***
Nogājusi lejā, secināju, ka no ballītes ir aizgājuši projām daudzi cilvēki. Vairāk cilvēku, kā biju iedomājusies. Tas būtībā ir labi, jo neviens neredzēs manu noraudāto seju. Devos ārā no Dilana mājas, cerēdama, ka šajā mājā vairs neatgriezīšos nekad. Es jau zināju, ka šovakar atgadīsies kaut kas slikts, es to vienkārši jutu. Bet nedomāju, ka atgadīsies kaut kas šāds!
Man nebija ne mazākās nojausmas, kā es tikšu mājās. Meisona mašīnā vairs es nebraukšu, tas nu ir skaidrs. Berzēju ādu, jo man bija auksti. Jā, es dzīvoju Arizonā, un man ir auksti. Parasti tā nav, bet, manuprāt, tas ir tāpēc, ka pirms dažām minūtēm es uzzināju to, ka puisis, kuru es mīlu, tas ir, mīlēju ar visu savu sirdi un dvēseli, vienkārši piekrāpa mani ar citu.
Pēkšņi man ienāca prātā stulba ideja. Es piezvanīšu Taileram un pateikšu, lai brauc man pakaļ. Man bija dziļi vienalga, ka pulkstens pašlaik rādīja trīs naktī. Viņš arī mani ir pamodinājis neskaitāmas reizes un teicis, lai es braucu pakaļ viņam no ballītēm pēc kurām viņš parasti ir pilnīgā vafelē. Atradu telefonā Tailera nummuru un uzspiedu uz tā. Pagāja kādas desmit sekundes. Es nospriedu, ka viņš ir aizmidzis vai arī nevēlas runāt ar mani. Taču tad pīkstēšana beidzās un telefonā atskanēja Tailera miegainā balss.
- Minēšu. Tu gribi, lai es atbraucu pakaļ, jo esi galīgi piedzērusies. Heizela, kura bija pirms gada nu ir atpakaļ? - viņš aizkaitināti vaicāja. Pasmējos. Atcerējos tos laikus, kad zvanīju brālim gandrīz pēc katras ballītes kurā es biju, lai viņš mani atvestu mājās.
- Nē, es neesmu piedzērusies. Un, jā, es gribu, lai atbrauc man pakaļ. - noteicu. Tailers vēl paspēja kaut ko nomurmināt, bet drīz mūsu saruna tāpat beidzās.
***
- Kāp iekšā! - Tailers man uzsauca. Es biju apsēdusies uz zāles un gandrīz jau gulēju, tāpēc nedzirdēju, kad Tailers atbrauca. Piecēlos kājās un gāju uz brāļa mašīnas pusi. Iekāpusi tajā iekšā redzēju, ka arī Mia tur ir.
- Vai tad Meisons tevi nevarēja aizvest? Reku tak ir viņa mašīna. - brālis teica, ieraudzījis Meisona mašīnu. Uzreiz, kad viņš ierunājās par puisi, atcerējos, ko viņš man nodarīja un acīs sakāpa asaras. Es sāku šņukstēt, pievēršos viņu abu uzmanību.
- Hei, kas tev tajā ballītē notika? Tu neuzvedies savā ādā. - Tailers vaicāja.
- Vienkārši ved mani mājās! - nikni uzkliedzu viņam. Viņš dusmīgi noskatījās uz mani, taču uzsāka braukt.
Visu ceļu mēs neizdvesām nevienu skaņu. Tikai no manis dažreiz izlauzās ārā kāds šņuksts. Atbraukuši mājās, es uzreiz atvēru mašīnas durvis, aizcirtu tās un skrēju iekšā mājā, uz manu istabu. Es zināju, ka abi vēlējās uzzināt to, kas ar mani noticis ballītē. Es to ļoti labi zināju. Varbūt vēlāk es to viņiem pastāstīšu, taču pašlaik es biju tik lielu skumju pārņemta, ka gribēju raudāt, raudāt un vēlreiz raudāt un neko citu. Man pat nenāca miegs.
Njāa, rakstot šo daļu es gandrīz apraudājos. (vai arī apraudājos) 💔😭😔
