" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
─ ⭑✩⭑─
Stundas vilkās ilgi. Pašlaik es atbraucu uz mājām, kurās es labprāt atrastos visu dzīvi. Mājās nebija neviena cilvēka, kurš mani pakaitinātu, ja neskaita Taileru, kurš dažreiz mani pakaitināja, un Meisons kurš manās mājās uzturējās ļoti bieži.
Iegājusi savā mājā, atvēru tās durvis un es uzreiz sadzirdēju skaņas, kas nāca no dzīvojamās istabas televizora. Skaļi nopūtos, jo sapratu, ka Tailers un Meisons dzīvojamā istabā spēlē video spēles. Tas, ka Meisons atradās manā mājā vairāk nekā savā, man izraisīja vēlmi pārvākties. Varbūt viņam pašam nav savu māju?
Vēlējos doties uz savu istabu. Es to labprāt gribētu darīt, taču mani apturēja kādi zemi smiekli, kas nāca no koridora. Tas noteikti ir Meisons, nodomāju. Taču es neatskatījos uz viņu, jo tad viņš atkal uzvarētu.
- Idiots, - klusi noteicu un turpināju savu ceļu uz savu istabu.
***
Man bija daudz mājas darbu, bet man nebija ne mazākās vēlēšanas tos uzsākt. Tā vietā, lai mācītos, es atvēru datoru un uzsāku seriālu skatīšanos. Gultā, protams, atradās popkorna trauks un visa gulta bija pilna ar popkorna drupačām. Es skatījos American horror story. Nesen biju iesākusi šo seriālu skatīties, un man patika.
Es nebiju gaidījusi, ka tas notiks. Manā dzīvē notiks viss sliktākais. Manas istabas durvis atvērās un pavīdēja Meisona saltais skatiens. Uzspiedusi pauzi seriālam, kuru skatījos nikni paskatījos uz viņu. Ko viņam atkal vajadzēja? Kāpēc viņš vienmēr kaitināja tikai mani?
- Ko tev vajag? - es nikni noprasīju, palūkojusies uz puisi, kurš jau bija atļāvies ienākt manā istabā un ielēcis manā gultā. Besī, kad kādi cilvēki tā dara. Kur nu vēl Meisons.
- Es tikai vēlējos apciemot savu draudzeni, - viņš teica, paraustot plecus.
- Es neesmu nekāda tava draudzene. Ja neesi pamanījis, tev ir Vanesa, - es vienaldzīgi noteicu, grasoties iet prom no istabas. Man nebija kaut mazliet vēlēšanas palikt vienā istabā ar Meisonu. Ja neies prom viņš, tad iešu es. Taču uzreiz, kad piecēlos no gultas, Meisons satvēra manu roku un parāva mani atpkaļ. Tādā veidā, es nokritu uz zemes un kritiens nu dien bija ļoti sāpīgs. No Meisona puses atskanēja smieklu vilnis.
- Tas nav smieklīgi! - es nolamājos un iekāpu atpakaļ savā gultā, ar spēcīgu grūdienu izgrūžot no tās ārā Meisonu. Viņa galva atsitās pret manu naktsgaldiņu. Šķiet, viņa kritiens bija daudz sāpīgāks, nekā manējais. Es sāku nevaldāmi smieties, Meisonam šķiet tas nepatika.
- Beidz smieties. Tu to vari nožēlot, - puisis man piedraudēja, bet es nemaz nenobijos. Viņš tā saka visu laiku.
- Ai, kā es nobijos! Un ko tad tu man izdarīsi? - pasmīnēju, pilnīgi nenojaustdama situācijas "nopietnību".
- Šo, - viņš pasmīnēja un nāca uz manu pusi. Es biju nobijusies. Tagad es tiešām biju nobijusies. Es atkāpos cik tālu vien varēju, lai tikai palielinātu attālumu no manis un Meisona, bet tas īpaši nepalīdzēja, jo pavisam drīz es atrados ieslodzīta starp viņu un sienu. Man nepatika tas, ka es sajutu viņu tik tuvu sev klāt. Man bija bail izdvest kaut mazāko vārdu. Šobrīd man vienkārši trūka pārliecības. Meisons pieliecās man tik tuvu klāt, ka mūsu deguni saskārās.
Ak, nē. Viņš taču netaisās mani skūpstīt.
It kā nolasījis manas domas, Meisons pasmīnēja un dažās sekundēs vairs nebija tik tuvu man. Taču viņš pieliecās pie mana kakla uzspieda savas lūpas uz tā. Es klusi noelsos, bet Meisons tikai smīnēja. Ar savām rokām savilku dūres, lai nesāktu kliegt. Es labprāt iekliegtos vai darītu jebko, lai dabūtu viņu prom no manis, bet daļa manis to negribēja darīt. Un es nevarēju izdibināt, kāpēc.
Maigais pieskāriens pārtapa skūpstā. Meisons satvēra mani aiz vidukļa un pievilka mani viņam ciešāk klāt. Es uzlikusi roku uz viņa krūtīm centos viņu nogrūst nost, bet Meisons bija stiprāks. Ik pa brīdim, viņš ievilka ādu starp zobiem. Kakls nedaudz kutēja, man patika šī sajūta. Bet man pat bail bija iedomāties, kas uz kakla pēc tam paliks.
- Tagad tu esi mana, - viņš, beidzis darīt to, ko darīja pateica šo skatoties acīs man tā, it kā izaicinātu uz cīņu. Meison izgāja ārā no istabas, vēl nomirminot kaut ko nesakarīgu. Viņš mani atstāja vienu, neizpratnē, apjukušu. Kas pie velna tikko notika? Ko viņš iedomājas ar vārdiem "tagad tu esi mana"?. Es nekad ne par ko nebūšu viņa. Tad jau labāk mirt.
Piegāju pie spoguļa un aplūkoju kaklu. Uz tā vīdēja izteikta zilumu rinda, kurus bija uzsūcis Meisons. Kad tiem pieskāros, tie smeldza. Pēc šīs izdarības jutos netīra, ne savā ādā. Ko gan teiks Tailers? Un Madija? Tagad visi uzskatīs mani par skolas padauzu, un tas viss, protams, ir tikai Meisona nopelns.
