" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oups ! Cette image n'est pas conforme à nos directives de contenu. Afin de continuer la publication, veuillez la retirer ou mettre en ligne une autre image.
─ ⭑✩⭑─
Pienāca piektdiena. Diena, kad notiek tā ballīte pie Madijas sirdsāķīša Dilana.
Jau ienākot skolā varēja dzirdēt skaļas, aizraujošas sarunas par to, kas varētu notikt tajā ballītē. Liekas, māja būs pārbāzta cilvēku, jo, manuprāt, uz to ieradīsies visa skola. Ļoti ceru, ka uz ballīti nebūs izdomājušas atvilkties pamatskolnieces. Viņas mani kaitināja. Nejau tādā nozīmē, kā mani tiranizēja Vanesa. Vienkārši man kaitināja, likās smieklīgi tas, kā viņas cenšas būt tās krutās, citvārdsakot, viņas visu laiku flexo, reizēm tas šķiet vairāk bērnišķīgi, nekā kruti. Vanesas mazā māsa mācas 7. klasē, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es negribu, lai viņas tur atrastos.
Ejot garām kādam meiteņu bariņam, kas visticamāk mācījās paralēlklasē, es nedaudz ieklausījos, ko viņas runā. Meitenes runāja par to, ko vilks uz ballīti, ar kādiem puišiem centīsies pārgulēt un tamlīdzīgi. Aizkaitināti nopūtos. Kamēr visa skola runāja par šķietamo gadsimta ballīti, es klusām bez neviena drauga blakus aizvilkos līdz skapītim, lai paņemtu grāmatas pirmajai stundai. Šķiet, šodien es nevarēšu atrast nevienu klusu stūri, kur pavadīt starbrīžus, jo visos stūros čumēja un mudžēja meitenes, lielākoties no pamatskolas, kuras nespēja valdīt savu fantāziju par to trako ballīti.
Aizcirtusi skapja durvis, satrūkos no Madijas, kura stāvēja, atspiedusies pret citu skapi. Viņu bija paslēpušas durvis, kuras es biju atvērusi.
- Tu mani nobiedēji! - es teicu, likdama somā grāmatas. Madija pasmējās. Tā nu es kopā ar draudzeni gāju uz pirmo stundu. Madija bija viena no tām, kas arī bija pārņemta ar to ballīti. Līdz pat klases durvīm viņa nevarēja nomierināt savu fantāziju. Viņasprāt, Dilans viņu šodien noskūpstīs, ievilks gultā un viss būs perfekti. Nemaz nezināju, ka Madija tik ļoti ir ieķērusies tajā Dilanā. Viņa to puisi pat nepazīst. Mums ir bijušas tikai dažas apvienotās stundas, abi ir pārmijuši dažus "čau" un "atā", bet tas arī viss.
***
Stundas pagāja nemanot. Pašlaik es braucu uz mājām, blakus man sēdēja Madija, kura nemitējās stāstīt to, ko viņa šodien vēlēsies izdarīt.
- Un tad mēs paliksim divi vien, un tad viņš pielieksies man tuvu klāt, un tad... Paga, nē. Sākumā... - viņa tā turpinātu mūžīgi, ja es viņu nepārtrauktu. Draudzene vienkārši skatījās pa logu un kaut ko bezsakarā murmināja.
- Madij, tu to saki jau simtu pirmo reizi! Vai tu vari kaut reizi nomierināties!? - es smējos un vienlaikus arī dusmojos. Taču uz Madiju nav iespējams dusmoties. Visgarākais strīds, kas starp mums ir noticis ilga četras dienas. Tajās mēs nesarunājāmies, nesarakstījāmies vai kā citādi nekomonicējām. Ja es nebūtu spērusi pirmo soli un nelūgusi piedošanu, ko patiesībā vajadzēja darīt Madijai, mēs vēl joprojām būtu sakašķējušās.
- Heiz, bet vai tad tu nemaz neesi ieinteresēta, kas tur varētu notikt! Es tev tik stāstu un stāstu, bet tu pat neklausies! - Madija pūcējās.
- Tu to stāsti nepārtraukti. Apnīkst, zini? Un itkā jau es vēlētos doties uz to ballīti... - noburkšķēju zem deguna.
- Bet, Heizela! Iedomājies, ja tur... -
- Labi! Viss, pietiek. Lūk, tavas mājas, pusdeviņos esi gatava, atbraukšu tev pakaļ! - piebraucu pie Madijas mājas. Viņa izskrēja ārā vēl paspēdama nobļauties "vēl sešas stundas!". Sešas stundas līdz tam stulbumam. Nopūtos un sāku lēnu ceļu mājup.
***
Ienākot iekšā mājā, es uzreiz dzirdēju skaņas, kas, iespējams, nāca no dzīvojamās istabas. Gan jau Meisons atkal ir pie mums un spēlē ar Taileru tās stulbās video spēles. Pulkstens bija bez piecām četri. Vēl dažas stundas, un es atradīšos Dilana mājā, mājā, kurā, visticamāk es ieradīšos, atradīšu kādu klusu stūrīti un palikšu tur līdz Vanesa un Džoselīna paziņos to lielo pārsteigumu, kas, viņuprāt, mainīs visu. Man tiešām nav ne mazākās nojausmas, kas tas varētu būt.
Sapratu to, ka uz ballīti nevarēšu doties ar tukšu vēderu. Lai cik dumji tas neizklausītos, ēdiens man bija svarīgāks par to, vai es izskatītos perfekti tajā ballē. Es tik pat labi varētu ierasties miskastes maisā, visi uz mani lūrētu, ja ierastos seksīgā kokteiļeitā, kuru visticamāk es negribīgi uzvilkšu, visi atkal lūrēs! It kā es visiem būtu kaut kāds staigājošs apskates objekts, tikai to var apskatīt bez maksas.
Vienā no virtuves plauktiem atradu šokolādes cepumu paku. Manuprāt, Tailers to bija cerējis "savākt" un tagad ja es tos apēstu, dusmosies uz mani par to, ka es apēdu " viņa cepumus". Cerēdama, ka abi būs beiguši darīt savas darīšanas dzīvojamajā istabā un devušies kaut kur, vienā rokā turot glāzi piena, otrā šokolādes cepumu paku devos uz dzīvojamo istabu, lai pirms ballītes paskatītos kādu filmu.
Taču es kļūdījos, jo abi vēl joprojām sēdēja uz dīvāna un spēlēja tās video spēles. Taisījos jau iet prom un skatīties filmu augšā, savā istabā, caur datoru, taču tad saņēmu no Tailera " mēs jau ejam prom!" Redzēju kā abi pieceļas kājās un dodas kaut kur citur. Uzvaroši pasmīnēju, es biju panākusi savu.
- Es tūlīt nākšu, man vajag parunāties ar viņu. - tieši tad, kad es biju ērti iekārtojusies dīvānā, atskanēja Meisona balss. Vai mans brālis vispār zin, ka mēs esam kopā?
- Ko vēlies teikt? -
- Sveika. - viņš pasmīnēja. Nopietni? Tas ir tas, ko viņš vēlas pateikt? Lai vai kā, pasmaidīju pretī un apskāvu puisi.
- Tu man pietrūki. - viņš nočukstēja un iedeva man mīļu buču uz lūpām.
- Tās bija tikai dažas stundas, kurās mēs nerunājām, bet tu man arī. - pasmējos.
- Lai vai kā, es vēlējos pajautāt, vai nāksi uz to ballīti? - viņš jautāja, palaidis mani vaļā. Ak, tad redz kāpēc viņš gribēja ar mani parunāt.
- Laikam jau, ka jā. Ja kleita nopirkta, ta jau jāiet. - atbildēju, paraustot plecus. Viņa acīs iemirdzējās neviltots prieks.
- Lieliski! Man tev atbraukt pakaļ, vai kā? - viņš jautāja, satvēris manas rokas.
- Labi, bet tev vajadzēs aizvest arī Madiju. Es viņai apsolīju. - es teicu.
- Ai... Atkal tā Madija. Nu labi. Tevis dēļ jeb ko, mazā. - Meisons noteica un aizskrēja uz otro stāvu, laikam uz Tailera istabu, kur viņi... Spēlēs video spēles.
Beidzot varēšu mierīgi paskatīties viena pati filmas, bez nekādiem idiotiem sev blakus. Atkal ērti iekārtojos dīvānā, ieliku cepumu paku sev klēpī un ieslēdzu, protams, manu mīļo Netflix. Pašlaik es vēlējos nedomāt par ballīti, par pārsteigumu, kuru man sarūpējušas abas klaburčūskas. Taču tas neizgāja ārā no prāta, mans prāts spēja domāt tikai par to. Es zinu, nav labi domāt sliktu, taču, manuprāt, tiešām tajā ballītē notiks kaut kas ļoti slikts. Kaut kas tāds, kas pilnībā mainīs visu. Vēl atceros Vanesas vārdus " Ai, mīļā, pazīstot tevi, tas tev liks aizvākties no Arizonas!". Vai tiešām... Tas ir kaut kas slikts. Lai kā es centos par to nedomāt, domas neizgāja ārā no prāta.
Čaviņas! Neko naudz nekomentēšu, es jūs visus ļoooooooooti mīlu, jūs taču to ziniet, vai ne?
Q: Kā jums šķiet, kādu pārsteigumu Heizelai sarūpējušas būs Vanesa un Džoselīna? 😏
