You owe me /LV/ 1. daļa ✔️

29.

Džoselīnas P. O. V.

- Viņa aizgāja. Tu zini, kas tev jādara. - Vanesa teica, samiegusi acis. Nopūtos, es, protams, zināju, kas man jādara. Man nebija izvēles. Es to negribēju darīt, taču negribēju būt arī pazemota.
   Vanesa norādīja uz Meisonu, kurš viens pats sēdēja pie bāra letes. Šķiet, viņš gaidīja Heizelu.

- Es tikai pēdējo reizi jautāšu. Kāpēc tu to nedari pati? Kāpēc tu mani visur iepin iekšā? - jautāju meitenei. Vanesa noplivināja garās skropstas un "saldi" pasmaidīja.

- Tāpēc, saulīt, ka es jau tā esmu tiik daudz izdarījusi! Mani uzreiz pieķertu, saproti? -

   Vanesa aizgāja, es paliku viena. No bikšu kabatas izņēmu paciņu, kuru man bija iedevusi Vanesa. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas tur varētu būt iekšā. Un, jā, es atkal biju uzvilkusi bikses. Man nepatika valkāt kleitas vai ko tamlīdzīgu.
  
   Aizgāju pie bāra letes otrā pusē. Tur, biju pārliecināta, ka Meisons mani neredz. Palūdzu bārmenim, lai divas glāzes piepildītu ar kaut ko dzeramu. Man bija vienalga, kas tur būtu iekšā, galvenais, ka pulveris nav redzams.
   Bārmenis pasniedza divas glāzes ar kaut kādu šķidrumu. Es uzticēju viņam, kas glāzēs atradīsies. Pateicos un paņēmu abas glāzes. Aizgāju kaut kur nostāk no cilvēkiem, lai cilvēki neredzētu to, ko es daru. Tāpat neviens neredz, ko es daru. Tāpat mani neviens neievēro. Vienīgā draudzene, kas man šeit ir, ir Vanesa. Nu, labi, dažas meitenes, kuras it kā ir manas draudzenes. Pēc visa šī, es nejutīšos savā ādā, iespējams, es pārstāšu kontaktēties ar Vanesu, zaudēšu cilvēku, kuru uzskatīju par savu draudzeni.
   Noslaucīju asaras, kuras tikko sakāpa manās acīs. Aizdzenu domas par manu dzīvi, cik tā ir nožēlojama. Atvēru paciņu un iebēru tās saturu vienā no glāzēm. Iegaumēju, kurā es to ielēju. Es nevēlējos iedzert glāzi, kurā bija iekšā tas baltais pulveris. Man nebija ne jausmas, kas notiek, kad to iedzer. Vanesa man nebija to pateikusi. Taču, iespējams, drīz es to uzzināšu.

   Aizgāju atpakaļ pie cilvēkiem. Uzsmaidīju ikvienam garām gājējam, kurš man gāja garām, taču patiesībā, mans smaids nebija īsts.
   Meisons vēljoprojām sēdēja vienā no bāra krēsliem. Acīmredzot, Heizela vēl nebija atnākusi. Nekur nemanīju Vanesu, bet biju pārliecināta, ka viņa ir tepat, kaut kur, un novēro šo visu. Ar katru aizritējušo sekundi, sāku ienīst un nicināt Vanesu aizvien vairāk. Iespējams tad, kad šis viss būs galā, kādu dienu es pateikšu Meisonam un Heizelai, ka šo visu kārtējo reizi izdomāja Vanesa. Nezinu ko viņa Heizelai bija izdarījusi, taču pēc šī, ko Vanesa izdomāja, varu ticēt saviem minējumiem, ka tas nav nekas normāls.

   Ievilku dziļu ieelpu un izelpu un gāju pie bāra letes tur, kur atradās Meisons. Viņš neredzēja, ka es esmu atnākusi, tādēļ piebikstīju viņam pie pleca. Meisons pacēla galvu un paskatījās uz mani.

- Ko tev vēl vajag? - viņš asi teica.

- Klau, mani nesūtīja Vanesa. Es tikai atnesu ē... dzērienu?! - centos izlikties pēc iespējas pozitīviskāka. Meisons nopētīja dzērienus, kas man bija rokās. Tajā, kurā es iebēru pulverīti, to glāzi es noliku uz letes un pastūmu uz Meisona pusi. Puisis brīdi padomāja, taču paņēma glāzi, tā teikt "saskandināja" un izdzēra ar vienu malku. Pasmaidīju un iedzēru arī.

   Pēc īsa brīža sākās tā teikt iedarbība. Meisona skatiens kādu brīdi "aizmiglojās". Šķiet, viņam rādījās halucinācijas. Dieva dēļ, kāds bija tā sasodītā pulverīša sastāvs?

Meisona P. O. V.

   Izdzēru visu dzērienu, kas atradās glāzē, ko man iedeva Džoselīna. Džoselīna pasmaidīja un iedzēra to arī. Kādu brīdi viss bija labi, taču tad nejutos savā ādā. Noliecu galvu nedaudz uz leju, saberzēju acis, jo, šķiet, man viss bija miglains. Mūzika, kas pašlaik skanēja man atgādināja sīku moskītu pīkstienus. Tik ļoti tā man tagad kaitināja.

- Meison, tev viss labi? - meitene man jautāja, uzlikdama savu roku man uz pleca. Biju pārliecināts, ka tā nebija Džoselīna. Balss tik ļoti atgādināja... Heizelu. Paskatījos uz meiteni. Tā tiešām bija viņa. Nezinu, kur palika Džoselīna un pa kuru laiku viņa aizgāja prom. Nezināju arī to pa kuru laiku Heizela atnāca šurp. Laikam es pārāk ilgi biju berzējis savas acis.

- Heizela... Pa kuru laiku tu te atnāci? - es jautāju. Tas bija stulbs jautājums, zinu. Nekas cits man prātā nenāca. Mans prāts vispār pašlaik bija tik tukšs, kā vēl nekad. Man prātā nenāca nekas. Tikai šis jautājums.

- Es... Te atnācu tikko. Tev tiešām viss ir labi? - viņa norūpējusies vaicāja. Piekrītoši pamāju ar galvu. Pēkšņi man tik ļoti sagribējās Heizelu noskūpstīt. Es piecēlos kājās, satvēru viņu aiz vidukļa. Pievilku meiteni sev klāt un noskūpstīju viņu.
   Bet paga... Heizela tā nekad neskūpstas. Ai, labi, vienalga. Stulbākā doma, kas man jebkad ir ienākusi prātā.

- Klau, varbūt aizejam uz kādu istabiņu. - viņa klusi teica. Pasmaidīju par Heizelas ideju. Padevu viņai roku, viņa to pieņēma. Heizela veda mani augšā pa kāpnēm, tiesa, cilvēki diez ko dīvaini skatījās uz mums. Kas tur tāds? Viņi visi jau ir pieraduši, ka es esmu kopā ar Heizelu.

   Drīz vien mēs atradām kādu brīvu istabiņu. Heizela ievilka mani iekšā istabā. Vēlējos aizslēgt ciet durvis, taču meitene pateica, ka lai paliek vaļā. Te bija tumšs, es nekur neredzēju slēdzi, lai varētu ieslēgt gaismu. Taču tas neatturēja mani no domas, ko es darīšu. Heizela atspiedās pret sienu, jā, atkal to stulbo sienu. Kaislīgi viņu noskūpstīju. Atvēru vaļā viņas kleitas rāvējslēdzēju, tā klusi nokrita uz zemes.

Atpakaļ pie Heizelas P. O. V.

   Pabeigusi tīrīt savu kleitu, devos ārā no vannas istabas. Gāju uz pirmo stāvu, pie bāra letes, pie Meisona. Mēs sarunājām satikties tur.
   Ejot lejā pa kāpnēm, cilvēki, kas tur atradās un sarunājās, uzlūkoja mani ar pārsteigtu skatienu. Jā, esmu pieradusi, ka uz mani tā skatās puse skolas. Zinu, ka man mugurā ir šausmīga kleita, taču cilvēki jau atskatījās uz to, šķiet, tā viņiem jau bija "garlaicīga". Iemesls, kāpēc viņi tā skatās uz mani, noteikti bija kāds cits.

   Lai vai kā, veikli nogāju lejā pa kāpnēm. Atrados pirmajā stāvā. Visi dejoja. Daži cilvēki, kurus manīju ballītē, bija jau aizgājuši vai nu mājās vai augšā, otrajā stāvā gulēt. Arī nekur nemanīju Keitu un Madiju. Ja Madija aizgāja mājās, man interesē, kas viņu uz turieni aizveda?

   Sasniegusi bāra leti secināju, ka Meisons tur nav. Pie velna, kur viņš atkal ir ielīdis? Redzēju puišu bariņu, kas pulcējās gandrīz pie pašas bāra letes. Nodomāju, ka viņi zin, kur Meisons palicis. Piegāju pie viņiem. Piebikstīju vienam garam melnmatim. Viņš pagriezās, piesaistījis arī pārējo puišu uzmanību.

- Jā? - puisis smīnēja.

- Ē... Vai tu vai tavi draugi tādu Meisonu neesat manījuši? Viņš bija tepat, pie bāra letes! - es prasīju, norādīdama uz bāra leti. Viņš brīdi padomāja, bet tad, kā viņu būtu "iedegusi" spuldzīte teica.

- Jā, zinu viņu. Un redzējām ar! Viņš te bija pirms kādām desmit minūtēm, bet tad kaut kur aizgāja, šķiet uz otro stāvu. -

- Nemelošu, viņš aizgāja ar kādu riktīgi seksīgu zaķi! - viens cits puisis nosmējās.

Sveikiņi! Ja kāds nesaprata kas notiek daļā. Džoselīnas iedotais dzēriens Meisonam radīja halucinācijas, kuru ietekmē viņš sajauca Džoselīnu ar Heizelu. Nu, Džoselīna viņa acīs rādījās kā Heizela.
Ceru, ka patika daļa. Izsaki domas!

Buča, kkadssanchuks 💋❤️