" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
─ ⭑✩⭑─
Es iegāju iekšā istabā. Tā bija tumša, istabā neredzēju nevienu lietu, kas vēstītu par gaismas klātbūtni.
- Ko mēs... te darīsim? - es vaicāju. Džošua tikai smaidīja. Daļēji manī uzvirmoja kaut kāda baiļu dzirksts. Es šeit nejutos droši. Bet šeit jau ir Džošua, kurš man neko sliktu pāri nedarīs. Vismaz, manuprāt.
Es pagāju nedaudz dziļāk istabā. Sazīmēju tajā vienu divguļamo gultu, skapi un vēl citas durvis, kur laikam atradās vannas istaba. Uzreiz, kad es biju istabā iegājusi, tajā ienāca arī Džošua. Novērsos no Džušua un turpināju istabas pētīšanu. Nebūtu brīnums ja kādā stūrī slēptos kāds asinskārs vampīrs. Šeit bija pārāk tumšs. Pēkšņi es sadzirdēju tādu skaņu, it kā kāds aizslēgtu durvis. Bailīgi pagriezu galvu. Es negribēju to darīt, bet bija taču jānoskaidro kurš idiots ieslēdza mani un Džošua istabā! Bet uzreiz, kad es pievērsu savu skatienu durvīm, Džošua stāvēja pie tām ar atslēgu rokās. Puisis atslēgu ieslidināja kabatā. Viņa smaidu nomainīja ļauns smīns. Ko... Ko viņš taisās darīt? Vai nu es esmu pārāk stulba, lai nesaprastu, vai nu arī manas smadzenes nevēlas vairs strādāt?!
- Džošua, tas vairs nav smieklīgi. Iedod atslēgu, un es iešu atpakaļ! - es teicu pavēlošā tonī. Taču viņš neko neatbildēja. Puisis tik nāca tuvāk un tuvāk. Es ar sīkiem solīšiem kāpu atpakaļ, lai viņš nenāktu man klāt. Bet grīda "beidzās", un es ar muguru atspiedos pret sienu. Man nebija kur tālāk iet. Centos sevī radīt superspējas, lai apstādinātu Džošua, taču nekas nestrādāja. Džošua apstājās. Es tagad varētu iesist viņam pa kājstarpi, paņemt no kabatas atslēgu un bēgt prom, taču man bija bail pakustēties.
- Heizela, Heizela. Naivā Heizela. - viņš beidzot kaut ko pateica. Kaut ko pilnīgi bezsakarīgu.
- Vai tu esi piedzēries? - es jautāju. Džošua izplūda smieklos. Man bija izdevība aiziet nedaudz nostāk no sienas, bet drīz jau arī puisis bija klāt, un man atkal nebija kur iet.
- Džošua, iedod atslēgu. Es iešu atpakaļ pie Meisona! - es iesaucos. Puisis saķēra galvu un kaut ko nomurmināja.
- Pie Meisona? Es nesaprotu, ko tu viņā esi atradusi! Tu nesaproti, ka tu viņam neesi vajadzīga?! Droši vien tagad tavs sirdsāķītis vārtās pa gultu ar Džoselīnu! - viņš kliedza. Pašlaik viņš izskatījās kā psihopāts. Kaut ko kliedz uz mani, sit dūri pret sienu! Ja viņš būtu tēmējis nedaudz tuvāk, viņa dūre trāpītu man!
- Ko tu vispār par viņu zini! Viņš mīl mani! - es atcirtu viņam pretī. Vēlējos viņam iesist pļauku, bet tas, ka viņš kādreiz bija mans labākais draugs, atturēja mani no šīs domas. Jā, kādreiz. Tagad es viņu par savu labāko draugu nevarēju saukt.
- Viņš mīl tevi? Skaties patiesībai acīs! Jūs vairāk nekā trīs gadus ienīstat viens otru! Un tagad šis? Tici man, es neesmu vienīgais, kas ir pārsteigts par tavu rīcību! -
- Zini, ja tava doma bija tāda, ka tu ieslēgsi mani istabā un lasīsi morāli, tu dziļi maldies! Tagad izlaid mani ārā! Tagad. Tieši tagad. - es vairs nebiju spējīga uz puisi bļaut, tādēļ teicu to mierīgā balss tonī. Es centos tikt brīvībā, taču ik reiz, kad es pakustējos, Džošua nāca vēl tuvāk.
- Viņš tevi nemīl, Heino. Es tevi mīlu. - puisis teica un viņa sejā atkal pazibēja tas smaids, kāds viņam bija sākumā. Puisis gāja tuvāk un tuvāk. Nu es vēlējos, lai nokristu siena, pie kuras es biju piespiesta. Viņš ar vienu roku satvēra manas abas rokas. Ar otru roku viņš aizlika manu matu šķipsnu aiz auss un atkal pasmaidīja. Man pat bail iedomāties, ko viņš darīs tālāk. Es ceru, ka viņš netaisās mani skūpstīt, vai tamlīdzīgi. Mans minējums bija pareizs. Džošua tagad man bija tik tuvu, ka mūsu deguni saskārās. Un tad tas notika. Viņš ar savām lūpām skāra manas lūpas, citvārdsakot, Džošua mani noskūpstīja. Es gribēju darīt kaut ko lietas labā, lai tas vairs nenotiktu. Bet ko gan es varēju padarīt? Džošua ar to nebija gana. Viņš centās mēli iebāzt starp maniem zobiem, man nācās tos turēt cieši sakostus, lai tā nenotiktu. Džošua lūpas virzījās zemāk, tagad viņš skūpstīja manu kaklu. Dieva dēļ, kaut viņš neuzsūktu zilumu! Vismaz tik gudrs viņš būtu. Pēkšņi sapratu to, ka mana mute ir brīva un, ka es varu runāt. Stulbene, es.
- Palīgā! Kāds! Mani cenšas izvarot! - es kliedzu cik jaudas. Neviens nenāca. Likās, ka visi ir pazuduši.
- Meison! Madij! Palīgā! - tāpat neviens nenāca. Tam nebija jēgas. Tagad es biju pilnīgi bezspēcīga. Pār manu vaigu noritēja asara, es ļāvos vēl kādai, un drīz es jau raudāju.
Blakus tev ir galdiņš. Uz tā ir vāze. Paņem vāzi un iesit Džošua pa galvu. Tiešām, stulbene. Viss tev jāsaka priekšā!
Šī "balss" runāja manā galvā arī citas reizes. Es nezinu un diemžēl nekad neuzzināšu, kas tā tāda ir Paskatījos uz labo pusi un tur tiešām atradās mazs nakts galdiņš. Uz tā bija vāze ar puķēm. Nezinu kā, to varēja redzēt. Manas rokas, par laimi bija brīvas. Liekas, ka Džošua ir pilnīgi aizrāvies un nemaz nesajutīs, ka es paliekšos nedaudz pa labi. Un nesajuta arī! Manā rokā atradās vāze. Es no visa spēka atvēzējos un situ ar to. Puisis nedaudz ievaidējās. Viņš pārstāja darīt to ko bija iesācis un atkrita atpakaļ uz grīdas. Paskatījos uz puiša seju. Acis bija aizvērtas. Viņš nekustējās. Uzreiz, kad biju pārliecinājusies par drošību, pietupos un izņēmu no viņa bikšu kabatas ārā atslēgas. Vēl pēdējo reizi paskatījos uz puisi. Viņš vēljoprojām nebija izkustējies ne no vietas. Cik vien ātri tas bija iespējams, aizskrēju pie durvīm. Atslēdzu tās vaļā. Šobrīd es no šīs vietas vēlējos tikt prom pēc iespējas ātrāk. Man bija bail uzturēties. Ja nu es esmu Džošua nogalinājusi? Atvēru vaļā durvis un izskrēju ārā no istabas, atstādama Džošua vienu. Durvis aizvēru ciet, taču neaizslēdzu.
Gāju pa garo gaiteni, uztraukusies. Es domāju, ka esmu nogalinājusi Džošua. Viņš tik nekustīgi tur gulēja! Nogāju lejā uz pirmo stāvu, cerēdama atrast Madiju un Meisonu. Taču zināju, ka šajā cilvēku pūlī atrast viņus būs pilnīgi bezcerīgi. Spraucos garām neskaitāmiem cilvēkiem. Šobrīd es gāju pie bāra letes. Man vajadzēja kaut ko iedzert lai saņemtos. Es nekur neredzēju nevienu pazīstamu cilvēku. Daži bija mani kādreizējie draugi, bet tādus cilvēkus kā Meisons, Madija vai Keita es nekur neredzēju. Par spīti visam, es vēl spēju loģiski domāt. Pie velna, cilvēks, kurš bija mans bērnības draugs vairāk nekā desmit gadus šodien vienkārši pasaka "es tevi mīlu" un cenšas mani burtiski izvarot! Varbūt no mana sitiena viņš guļ, zaudējis dzīvību! Ak, Dievs, es negribu nonākt cietumā!
- Ko tāda skaista dāma pasūtīs? - man bārmenis prasīja. Apsēdos vienā no bāra krēsliem.
- Vodku. - paglūnēju uz viņu un teicu.
- Tik jauna meitene dzers vodku? - bārmenis saviebās, taču līdz ko es uz viņu paskatījos ar vienu no saviem "īpašajiem skatieniem", viņš automātiski sāka darboties.
