" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
─ ⭑✩⭑─
- Heizela Dveina! Gaidīšu tevi vienpadsmitajā stundā pie manis uz pēcstundām! - mani pamodināja skolotāja balss. Biju aizgulējusies bioloģijas stundā, tādējādi nokavējusi visu jaunu vielu, ko skolotāja stāstīja. Madija veltīja man žēlus skatienus.
- Madelaina, ceru, ka tev ir pieraksti, lai Dveinai iedotu norakstīt. - skolotājs nikni teica, paskatījies uz mūsu solu, kur mēs sēdējām. Tas bija pirmais sols, tieši pie skolotāja galda. Nezinu, kāpēc es to izvēlējos, jo tas visu padarīja tikai sliktāku. Skolotājs visbiežāk uzdeva jautājumus par stundu tam skolēnam, kurš sēdēja viņam tuvāk, šajā gadījumā - man.
- Protams, skolotāj. - Madija noteica un iedeva man savus pierakstus. Karstais Arizonas gaiss, kas bija iekšā klasē, mani tikai vairāk nogurdināja. Nesapratu savu loģiku, kāpēc es uzvilku pūkainu džemperi, ja ārā ir ļooti karsts.
- Šmit, tev arī ir pēcstundas! Domā, ka neredzu, ka tu visu stundu sēdi telefonā? - skolotāja skaļā balss piepildīja visu klasi, liekot man salekties. Dieva dēļ, kāpēc tā ir jābļauj?
- Tikai dēļ tā, ka sēdēju telefonā? - Meisons atcirta un veltīja skolotājam nicinošus skatienus. Likās, ka skolotājs to nedzirdēja, par spīti tam, ka visa klase smējās. Vēl bija palikusi viena stunda, kas bija sports un tad man bija jāizcieš pēcstundas ar Meisonu un to autistkungu.
Stunda beidzās.
- Heiz, tu vispār dzirdēji, ko es tev vaicāju? - Madija nikni vaicāja.
- Piedod ... es aizdomājos. -
- Par ko? Par pēcstundām, kuras tev vajadzēs pavadīt ar Meisonu? - viņa viegli iedunkāja mani, lai es beidzot pamožos.
- It kā nē? -
Muļķe, tev vajadzēja teikt vienkārši "nē".
- Zini, jūs būtu lielisks pāris, ja vien tu tik ļoti nevairītos no viņa. - sarunā iejaucās Mia , apsēsdamās mums pretī. Viņa to teica skaļi. Pārāk skaļi. Meisons to dzirdēja. Viņš pasmadīja, atkāpās no saviem draugiem un gāja uz mūsu pusi.
- Heizelai uzradies draudziņš? - viņš vaicāja apsēdies man blakus un aplicis roku man ap pleciem.
- Jā, tev skauž? Novāc savas ķetnas no manis, pirms tu nēesi nonācis komā! - nošņācu un pagrūdu viņu prom, bet laikam tas bija pārāk vāji, jo viņš neizskustējās ne no vietas.
- Man gan liekas, ka jūs runājāt par mani. Un es tevi arī mīlu, mazā. - Meisons noskūpstīja manu vaigu un aizgāja atpakaļ pie saviem draugiem. Centos notēlot, ka man tas neko nenozīmēja, taču es nespēju, jo pašlaik biju nosarkusi, kā zemene. Tas būtu maigi teikts.
