" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oups ! Cette image n'est pas conforme à nos directives de contenu. Afin de continuer la publication, veuillez la retirer ou mettre en ligne une autre image.
─ ⭑✩⭑─
S
aules stari iespīdēja manā sejā, un es atvēru acis. Šodien bija sestdiena, tātad, vēl divas dienas, kuras varēšu pavadīt šajā brīnišķīgajā mājā. Piecēlos sēdus un sāku berzēt savas tikko pamodušās acis. Neatceros, kā es nonācu gultā. Pat ja nebiju piedzērusies, vienkārši vakar man tik ļoti nāca miegs, ka aizmigu pie ugunskura. Jā. Tik daudz es atceros. Atceros vēl kanēļa un piparmētru smaržu. Paskatījos uz to, kas man bija mugurā. Zilas džinsas, kā jau parasti. Bet šis džemperis... Tas nav mans. Pēkšņi man attausa atmiņā. Vakar es biju pie ugunskura ārkārtīgi nosalusi, Meisons novilka savu džemperi, kas tagad man ir mugurā un iedeva to man.
- Labrīt, princesīt. - pēkšņi atvērās vannas istabas durvis un istabā ienāca Meisons.
- Vai mēs gulējām kopā? - es pat nepasveicinot, vaicāju. Puisis viltīgi pasmaidīja. Meisons ielēca gultā pie manis. Viņš bija kails, piedošanu, viņam nebija krekla. Pabīdījos nedaudz nostāk uz centos neskatīties uz to, ko redzu, taču manas acis klīda pa viņa kailo ķermeņa daļu. Acīmredzot, Meisons to pamanīja.
Tā presīte, sasodīts, tik hot!
- Meison, vai tu varētu uzvilkt kreklu? - teicu, paskatījusies uz puisi. Meisons pasmīnēja.
- Es novēršu tavu uzmanību? -
- Jā... Nē, es gribēju teikt nē. - apmulsusi teicu, un izkāpu ārā no gultas. No somas izvilku ārā jaunas drēbes, dvieli un devos uz vannas istabu nomazgāties. Aukstais ūdens sākumā nepatīkami apņēma manu ķermeni, taču vēlāk jau es biju pieradusi. Uzvilku tās pašas zilās džinsas un citu kreklu.
- Ņem, tavs džemperis. Kā arī, paldies ka vakar neļāvi man... nosalt. - izgājusi ārā no vannas istabas un piegājusi pie gultas, kurā gulēja Meisons, teicu viņam.
- Nē, nē tu vari paturēt. Tev viņš piestāv labāk nekā man. - viņš atbildēja.
Un tad notika kaut kas dīvains. Gribēju iet lejā uz virtuvi, jo cik saprtotu, Mia ceps pankūkas, taču dīvainā veidā Meisons tika pie manas rokas, viņš to parāva, un es uzkritu viņam virsū. Ātri domāju, kā tikt nost, bet viņš bija piespiedis mani sev klāt, un es nevarēju nokāpt.
- Atlaid mani! - bezpalīdzīgi iesaucos, taču viņš tik smīnēja.
- Un ja nu nē? -
- Tad... Tad... Vienkārši atlaid mani, Meison! - nu jau es biju nikna uz viņu.
- Varbūt ir īstais brīdis izpildīt savu parādu? - viņš jautāja, man nojaušot, par ko viņš runā.
