" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
─ ⭑✩⭑─
- Sveikiņi! - Madija iesaucās uzreiz, kad iekāpa mašīnā. Mazliet dīvaini bija tas, kā Madija bija saģērbusies. Meitene bija uzvilkusi garu zilu kleitu. Manuprāt, kleita bija līdz pašai zemei un nedaudz "vilkās pa zemi". Tautā sauktā vakara kleita. Tas ir dīvaini. Man viņa lika vilkt īsu, seksīgu kleitu, kamēr pati saģērbusies gluži kā princese. Meisons atsāka braukt, un es automātiski novērsos no domām par Madijas kleitu. Manas acis pievērsās logam, kas bija manā pusē. Garām "paslīdēja" vairākas mājas. Dažas pat bija lielākas nekā tā, kurā dzīvoju es un Tailers. Un kādreiz arī mamma un tētis... Zinu, tā nevajadzētu domāt, taču man ir sajūta, ka arī tētis ir mani pametis. Saņēmos nedomāt par atmiņām, kas mani tik ļoti sarūgtināja. Es kādā brīdī vienkārši izplūstu asarās un pazustu viss mans šķietamais šedevrs.
***
-Esam klāt. - Meisons noteica. Mēs bijām piebraukuši pie kādas mājas. Tā viennozīmīgi bija lielāka māja nekā tā, kurā dzīvoju es ar brāli. Manuprāt, tā bija lielākā māja ko es esmu redzējusi savos septiņpadsmit gados.
Mēs visi izkāpām ārā no mašīnas. Savu mazo somiņu paņēmu līdz... jo ja nu man kāds zvana? Nezinu kāpēc, es biju uztraukusies. Meisons satvēra manu roku un savija mūsu pirkstus kopā, kas daļēji mazināja manu uztraukumu. Laikam jau, ka viņš to sajuta. Pārsteigta lūkojos uz puisi kārtējo reizi apzinoties to, kā viņš var palikt tik sasodīti mierīgs. Protams, ballītes bija viņa dzīvesveids, bet nu tomēr!
Kamēr mēs gājām uz mājas pusi, Madija gāja mums nopakaļ. Bija acīmredzams, ka meitene nožēlo par savu kleitas izvēli.
Tuvojoties mājai mūzikas skaļums pieauga. Tā pat kā mūzika, mans uztraukums ar katru soli pieauga. Meisons atvēra vārtus, lai ielaistu mani un Madiju iekšā. Vārti bija lieli un melnā krāsā. Tuvojoties mājai redzēju dažus cilvēkus, kuri sēdēja vai tupēja pie krūmiem. Acīmredzot, viņi attīrīja kunģi. Fui. Pretīgi. Nevaru saprast, kā Dilana vecākiem nav nekādi iebildumi par to, ka viņš rīko tādas ballītes. Runā, ka Dilans rīko visvētrainākās ballītes visā skolā. Tāds arī ir izskaidrojums, kāpēc uz to mūždien ierodas neskaitāmi daudz cilvēku.
- Lūdzu, neatstāj mani. Es neizdzīvošu. - es noraizējusies teicu Meisonam. Viņš pasmaidīja.
- Hei, maziņāā... Viss būs kārtībā. - viņš teica un noskūpstīja mani. Laikam jau tagad būtu jāiet iekšā. Durvis bija vaļā. Es nebiju pat iegājusi iekšā mājā, bet varēju noprast ko katrs darīja. Cilvēki dejoja, sarunājās un katram otrajam rokās bija dzēriens. Madija mani pastūma, lai es eju iekšā. Ievilku dziļu elpu un spēru pirmo soli.
Pirms gada. " Heiz, mēs vēl varam pārdomāt par projām iešanu ! Es nesperšu savu kāju iekšā Dilana mājā! Es viņu ienīstu!" Madija iesaucās un centās mani apturēt. Taču es paliku pie sava. " Tu viņu ienīsti tikai tāpēc, ka ēdnīcā uzskrēji viņam virsū?" Madija kautrīgi papurināja galvu." Beidz, ejam iekšā!" es teicu un gāju iekšā mājā. Cilvēki mani ieraugot sasveicinājās vai piegāja apskaut mani. Uzreiz, kad iegāju mājā gāju pie bāra letes, lai paņemtu kaut ko dzeramu. Taču kāds parāva manu roku atpakaļ, es apstājos un pagriezos atpakaļ." Kur tad tu tā sataisījies?" Meisons teica, smīkņādams. Bija redzams, ka viņš ir piedzēries. Viņš nevarēja noturēties stāvot, tādēļ pieturējās pie kāda cilvēka, kurš bija tepat, blakus. Es nobolīju acis. Vēlējos iet pakaļ pēc tā, ko meklēju, bet Meisons stāvēja ceļā." Iedod šai jaukajai dāmai vodku!" viņš uzsauca bārmenim. Bārmenis automātiski pasniedza Meisonam glāzi, kuru viņš nedeva man, bet turēja rokās. Varu derēt, viņš ir tādā pālī, ka pat nezin, kas es esmu. " Uz veselību!" puisis iesaucās. Viņš atvēzējās un uzlēja dzērienu uz manas kleitas. Es biju tik nikna! Tā es visu ballīti centos ieriebt Meisonam, taču vai tas man sanāca? Protams, ka nē!
Cilvēki automātiski uzgavilēja ieraugot mūs. Taču skaidri zināju, ka viņi uzgavilēja Meisonam. Bet, kā jau Meisons bija solījis, visu ballīti viņš atradās kopā ar mani. Cilvēkiem mazliet bija šoks par to, kā es biju saģērbusies, taču viņi neko neteica. Kā jau paredzēju, lielākā daļa cilvēku bija pilnīgi piedzērušies. Neskaitot smēķēšanu. Un nerunāsim par Keitu, kura dejoja uz galda. Manuprāt, viņa pilnīgi neapjēdz, ko dara.
Tā nu man nebija kur likties, visi bija pilnībā aizņemti ar sevis nodarbināšanu. Arī Meisons neturēja savu solījumu - uzreiz, kad iegājām iekšā mājā, viņš kaut kur nozuda. Madija arī nekur nebija atrodama. Man šeit nebija ko darīt. Šobrīd es gāju kur acis rāda, viena pati, bez neviena drauga sev blakus. Visi bija vai nu piedzērušies līdz nāvei, te es runāju par Keitu, kura vēl joprojām nebija nokāpusi nost no galda vai arī pazuduši, te es runāju par Meisonu un Madiju. Arī Tailers un Mia nekur nebija manāmi. Vai viņi vispār ir atnākuši?
Es devos augšā uz otro stāvu, lai gan šai mājai bija vairāk nekā divi stāvi. Uz kāpnēm stāvēja daži cilvēki, kuri sarunājās un negāja malā. Tie atskatījās tad, kad es gāju viņiem garām. Protams, katram rokās bija glāzīte ar dzērienu. Pagāju garām kādam pārītim, kurš "laizījās" kāpņu vidū. Manuprāt, tas ir diezgan apkaunojoši. Kāda izrādīšanās. Pieveikusi kāpnes, atviegloti uzelpoju, jo otrajā stāvā nebija tik daudz cilvēku kā es iedomājos. Visi bija lejā un dejoja, peldējās baseinā, vai arī noskatījās uz Keitu, kura bija pārdzērusi jēgu un dejoja uz galda. Te viss bija kluss un mierīgs, ja neskaita istabas, kuras bija aizslēgtas ciet un no tām nāca dīvainas skaņas. Atradu kādu mazu dīvāniņu, kurš bija novietots pašā galā. Iesēdos tajā iekšā. Paņēmu somiņu un izņēmu no tās ārā telefonu. Man bija viena īsziņa no Tailera. Uzreiz, kā to ieraudzīju, atvēru vaļā.
Es un Mia uz ballīti nebūsim. Mums ir citas darīšanas.
Brālis pēdējā laikā velta savu laiku tikai Miai. Jā, tas ir labi, viņš beidzot ir atradis savu tā saucamo īsto un vienīgo, taču vai viņš nav aizmirsis, ka viņam ir arī māsa?
- Heizela! Tieši tevi es meklēju! - kāds iesaucās. Pacēlu galvu nost no telefona un paskatījos uz to, kas mani sveicina. Grūti bija saskatīt to, jo te bija diezgan patumšs. Taču tas, kurš mani sauca pienāca tuvāk, un es skaidri varēju saskatīt viņa seju.
- Džošua! Sveiks! - es priecīgi uzsaucu. Piegāju pie puiša un apskāvu viņu, taču viņš ātri atrāvās.
- Es tev gribu kaut ko parādīt. Nāc! - Džošua saka un satvēra mani aiz rokas. Cerēju, ka viņš nevedīs mani lejā, uz pirmo stāvu. Tā cilvēku burzma mani padara traku! Mēs bijām gandrīz līdz kāpnēm. Džošua vēra vaļā visas istabiņu durvis. Laikam viņš meklēja istabu, kura būtu vaļā. Par lielu pārsteigumu vienas durvis, kuras viņš centās atvērt arī atvērās. Puisis pamāja, lai es nāku iekšā. Tā arī darīju.
Aļoha! Piedodiet, ka tik ilgi liku jums gaidīt, ja kāds vispār šo sviestu vēl lasa. Es tiešām ceru, ka mans stāsts vēl ir kaut cik lasāms, jo es uzskatu, ka šis viss ir galīgi garām!
