" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
─ ⭑✩⭑─
- Heiz, man jāsteidzas uz treniņu. Vēlāk tev piezvanīšu. Apsolu. - tiklīdz bijām piebraukuši pie manām mājām, man Meisons teica.
- Labi. Atā. - atbildēju. Vēru vaļā viņa mašīnas durvis, lai kāptu ārā, bet viņš mani apstādināja.
- Tu kaut ko neaizmirsi? - Meisons vaicāja ar viltīgu smīnu uz sejas. Brīdi nesapratu ko viņš ar to domā, es neko nebiju aizmirsusi!
- Nē? - neveikli iesmējos. Meisons nobolīja acis. Ar vienu roku viņš pievilka mani sev tuvāk, bet ar otru viegli noglāstīja manu vaigu un noskūpstīja mani. Man uz lūpām parādījās smaids.
- Tagad viss ir ok. - viņš teica un iesmējās savos smieklos, kādi piederēja tikai viņam, es tajos varētu klausīties mūžīgi.
- Labi, tagad tiešām atā. - mans smaids vēljoprojām nebija pazudis.
Iegāju iekšā mājā. Par lielu pārsteigumi, tajā valdīja klusums. Nekur nemanīju Tailera apavus, kuri parasti bija nolikti tieši pie ieejas durvīm, tāpēc nospriedu, ka viņš nav mājās. Īstenībā, mājā valdīja patīkams klusums, kas man lika nedaudz nomierināties pēc visa, ko dzirdēju direktora kabinetā. Vēl tikai vajadzētu Meisonu man blakus, un tad vispār viss būtu perfekti. Taču viņa šeit nebija, un tā man vajadzēja šo laiku pavadīt vienai.
Novilku savas kedas un noliku tās plauktā pie sienas. Pēkšņi man sagribējās ēst, tādēļ aizgāju uz virtuvi, palūkoties vai tur neatradās kaut kas garšīgs. "Izošņāju" katru skapi, protams, arī ledusskapis tika apskatīts. Dīvaini. Parasti manā virtuvē vienmēr atradās kaut kas ēdams, taču tagad virtuvē nebija atrodama vissīkākā ēdiena drupačiņa.
Aizkaitināti nopūtos, jo sapratu, ka vajadzēs iet uz veikalu. Neviens cits manā vietā to tāpat nedarītu. Aizgāju uz dzīvojamo istabu, kur parasti atradās Tailers un spēlēja video spēles. Paņēmu malā vienu no dīvāna spilveniem un redzēju, ka vienā spraugā ir paslēpta nauda. Pasmīkņāju par Tailera stulbumu un pievācu naudu sev. Ceru, ka viņš neko nepamanīs.
Atkal apāvu kājās kedas, ieliku šortu kabatā naudu un telefonu un izgāju ārā no mājas.
***
- Paldies! Jauku vakaru! - laipni uzsmaidīju pārdevējai un paņēmu maisu ar iepirkumiem.
Biju aizgājusi uz tuvāko veikalu, kuru varēju atrast pie savām mājām. Nevēlējos iet nekur tālu. Centos pēc iespējas ātrāk tikt prom no veikala, jo mazums kā, mani var ieraudzīt kāds no skolas, uzdot stulbus jautājumus, vai vienkārši tāpat, stulbi paņirgāties.
Izņēmu austiņas ārā no kabatas, kuras tik tikko atradu. Pieslēdzu tās telefonam un ieslēdzu savu pašlaik mīļāko dziesmu uz maksimālo skaļumu. Sāku ātrā gaitā doties uz priekšu, uz mājām. Gāju mūzikas ritmā, es pat nedzirdēju skaņas, kas man bija apkārt.
