" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
─ ⭑✩⭑─
- Būšu mājās vēlu! Nenodedzini māju, sis! - Tailers bļāva no pirmā stāva. Man nav ne mazākās nojausmas, kur viņš varētu doties. Gan jau, ka atkal rīkos kārtējo pārsteigumu Miai. Eh... Viņi ir perfekts pāris. Nekad nestrīdas, nu ja neskaita to reizi. Man tiešām ir prieks par brāli. Man ir prieks redzēt viņu laimīgu. Gribēju pateikt atā, taču Tailers jau izgāja ārā no mājas. Drīz es arī sadzirdēju mašīnas rūkoņu, kas nozīmēja, ka Tailers ir aizbraucis.
Man rokās joprojām bija telefons, kura ekrānā rādījās mans čats ar Vanesu. Es nevēlos iet uz to stulbo ballīti. Ja es neiešu, viss būs kārtībā. Taču no vienas puses es gribēju tur iet, lai uzzinātu to pārsteigumu, lai gan, manuprāt, tas atkal liks man sastrīdēties ar Meisonu. Ak, jā Vanesai atkal izdevās mani un Meisonu izšķirt. Nejau tādā nozīmē, ka mēs vairs neesam kopā. Meisons neatbildēja un ignorēja ziņas, ar kurām es šķietami bombardēju viņa telefonu. Manas aizdomas auga arvien lielākas.
Piepeši mans un Vanesas čats izdzisa ārā, jo man kāds zvanīja. Zvanītāja bija Madija. Vāji pasmaidīju, jo vismaz kāds mani vēl atceras un "pacēlu" zvanu.
- Čau, beibe! Atceries mūsu tradīciju par mazo piektdienu? - viņa vaicāja. Protams, es atceros. Tās nevar aizmirst. Mūsu tradīcija ir tāda, ka katru ceturtdienu es gāju vai nu pie Madijas, vai arī Madija gāja pie manis. Citreiz arī sanāca tā, ka es izrāvos no savas Netflix pasaules un piespiedu sevi aizvilkt līdzi Madijai uz kādu ballīti.
- Protams! Kas tev šovakar padomā? - es vaicāju, ar plecu piespiedusi telefonu sev pie auss, jo pašlaik es kārtoju savu galdu, uz kura bija liela nekārtība.
- Nū, mēs varam aiziet uz kādu klubu? -
- Madij, mums nav astoņpadsmit. - smējos.
- Mēs ielauzīsimies! Es tūlīt būšu pie tevis! - Madija teica un drīz jau pārtrūka mūsu saruna. Madija bija to beigusi.
Kārtējo reizi es pasmējos par Madijas trakajām idejām. Ielauzties klubā? To spēj izdomāt tikai Madija.
***
Drīz jau biju beigusi kārtot savu istabu. Vakar es biju krietni pastrādājusi, visu izvandījusi. Taču tagad viss atradās savā vietā. Jā, man patīk kārtība, tikai vakar es to parādīju ne no tās labākās puses.
Sadzirdēju kādu klauvējam pie
durvīm. Tā noteikti ir Madija. Piecēlos kājās un ātrā solī devos atvērt durvis. Meitenei nepatīk ja viņai ir jāgaida. Lai gan es jau vairākas reizes Madijai biju teikusi, ka viņa var nākt bez atļaujas manā mājā. Madija man bija tā pat kā ģimenes locekle. Gluži kā māsa. Zinu, tas skan skarbi, taču dažreiz es vēlos kaut Tailers būtu meitene. Jā, ja kaut kas notika, es vienmēr savu sirdi izkratīju Madijai, taču, manuprāt, māsa ir kaut kas daudz savādāks par labāko draudzeni.
Klauvēšana nemitējās.
- Madij, es jau nāku! - es biju tikusi līdz durvīm. Pavēru tās vaļā. Es durvis vēru vaļā ar pārliecību, ka mani sagaidīs Madija, taču Madijas tur nebija. Tajā pašā laikā man kabatā novibrēja telefons, kas nozīmēja, ka man atnākusi jauna ziņa. Izvilku to ārā no kabatas un izlasīju ziņu, kas man tik tikko bija atsūtīta. Tā bija no Madijas. Protams.
Vienradziit, jums ir jāizrunājas! Neļaušu iet tev ārā no mājas, kamēr mans mīļākais pāris atkal nebūs kopā! Ā, šodien var nerīkot nekādu tradīcijas padarīšanu! Buča! Tikai, lūdzu, nenosit mūs!
Bezsakarā nobolīju acis. Dziļi nopūtos un ieliku telefonu atpakaļ kabatā. Pievērsu savu skatienu cilvēkam, kurš bija te atnācis. Protams, tas bija Meisons, kurš cik es sapratu, kaut ko bija sarunājis ar Madiju, es vienīgā biju tā, kura neko nezināja. Stāvēju sakrustojusi rokas uz krūtīm un centos izlikties tik nopietna, cik vien spēju.
- Sveika... Pieļauju domu, ka mums vajag izrunāties. - viņš teica. Pagāju malā un Meisons automātiski ienāca iekšā mājā.
Gāju uz dzīvojamo istabu, kur bija šķietami mierīga atmosfēra. Man negribējās iet ar viņu uz manu istabu. Manuprāt, tad kad es savā istabā biju ar viņu, mums vienmēr sanāca sastrīdēties. Tieši tāpēc es tur negribēju doties. Apsēdos uz dīvāna. Gaidīju, kad Meisons apsēdīsies man blakus, gribēju viņu aicināt, taču no manas mutes neizlauzās ārā ne skaņas. Nezināju kāpēc no manis pašlaik nāca ārā šādas emocijas. Es biju pārāk apjukusi. Man bija bail, ka mēs sastrīdēsimies vēl vairāk. Tā nu es vēroju Meisonu, cerot, ka viņš izglābs šo klusuma brīdi, viņam tas vienmēr izdevās. Taču arī Meisons palika stāvam muguru atspiedis pret sienu. Laikam, ka viņš vēlējās, lai es pirmā uzsāku to sarunu. Bet pēc kādām pāris minūtēm, Meisons panāca nedaudz nostākus no sienas, šķietami tieši man pretī, taču joprojām tālāk par rokas stiepienu. Meisons izķeksēja no kabatas ārā mazu lapiņu. Vēlējos redzēt, kas tur sarakstīts, taču tas bija ļoti muļķīgi, jo laikam tur bija sarakstīta kaut kāda runa, kuru viņš tūlīt lasīs man.
- Tad nu tā. Tu man jautāji "kāpēc es vispār esmu ar tevi?". Es sarakstīju desmit iemeslus, kāpēc es tevi mīlu! - viņš nedaudz kautrīgi teica. Pirmo reizi dzirdēju viņu sakām kaut ko kautrīgā tonī. Parasti viņš diezgan bravūrīgi visu saka. Tikai dažreiz viņš jūtas vainīgs par savu rīcību. Manuprāt, šī ir tā reize. Šī ja godīgi ir pirmā reize kad tā ir. Meisons atlocīja vaļā saņurcīto lapu. Man par pārsteigumu, tā bija diezgan liela.
- Es nemāku runāt gari, tāpēc centos saīsināt. Es teikšu piecus iemeslus no desmit, lai viss nesanāktu pārāk sieraini. -
- Tātad, pirmais iemesls. Tu nelīdzinies citām. Jā, ir ļoti slikti tevi salīdzināt ar tām tur, bet nu tā tas ir. - pamanījis, ka es klusi iesmejos, Meisons apklusa, taču tūlīt pat atsāka runāt.
- Otrais iemesls. Ar tevi ir jautri. Nejau tādā nozīmē. Man patīk pavadīt laiku kopā ar tevi. Dieva dēļ, Heizela, kāpēc tu smejies? - mani smiekli atkal pārtrauca Meisonu.
- Viss kārtībā. Turpini. - es sacīju, pasmaidot. Centos apslāpēt smieklus, kuri radās no Meisona teiktajiem vārdiem. Jā, tas bija mīļi, taču bija nedaudz smieklīgi redzēt Meisonu tā sakām.
- Ai, pie velna tos iemeslus. Es tevi mīlu, Heizela Dveina un mīlēšu mūžīgi! - Meisons teica un aizlidināja lapu pa gaisu.
Manās acīs automātiski iezagās asaras. Es laikam esmu slima no tās stulbās raudāšanas. Es pieskrēju klāt pie tā trakā tītara un apķēros viņam ap kaklu. Viņš apvija rokas man apkārt. Tā bija fantastiska sajūta viņu sajust.
- Es priecājos par to, kā man ir paveicies. - nočukstēju un atkal apskāvu viņu.
Man bija prieks, ka tagad viss ir noskaidrojies. Es ceru, ka tas turpināsies vēl ilgi, neviens nejauksies manās un Meisona attiecībās. Bet tā ballītes padarīšana... Tā mani dara vai traku! Man bija bail uz turieni iet. Man bija bail, ka tas saucamais Vanesas un Džoselīnas pārsteigums var atkal izšķirt mani un Meisonu.
Mana roka iebrauca Meisona mīkstajos matos un es noskūpstīju viņu.
- Man nav divreiz jājautā, ko mēs šodien darīsim? - puisis vaicāja un es pasmīnēju.
Čauu! Piedodiet, ka šī daļiņa sanāca tik īsa... Es tiešām ceru, ka mans stāsts vēl ir lasāms, jo, manuprāt, tas viss ir aizgājis galīgākajā sviestā! Apsolu, ka nākamās daļas būs daudz garākas un interesantākas!
