" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
─ ⭑✩⭑─
Pēc Tailera aizbraukšanas bija aizritējušas divdesmit minūtes. Biju jau saģērbusies un gaidīju, kad brālis atbrauks mājās. Taču tad sapratu, ka viņi taisnā ceļā dosies uz skolu. Paņēmu mašīnas atslēgas. Iekāpu mašīnā un braucu pie Madijas. Viņa nedzīvoja īpaši tālu, tāpēc brauciens nebija ilgs. Mēs ar Madiju bijām pazīstamas jau trīspadsmit gadus. Viņa bija vienīgā mana labākā draudzene, man pietika ar viņu.
Piebraucot pie Madijas mājas, viņa izjoņoja ārā pa durvīm. Ielecot mašīnā, mēs apskāvāmies. Madija kā vienmēr izskatījās perfekti, salīdzinot ar mani. Brīnos, kā viņa netusē ar Vanesas meitenēm. No tā, ka Madija draudzējas ar mani, viņa arī kļuva par tādu pašu nūģi, kā es.
- Heiiz, es tā biju noilgojusies pēc tevis! - viņa skaļā balsī teica.
- Jā, šīs divas dienas tiešām bija ļoti tukšas bez tevis. - es smejoties teicu. Tā mēs visu ceļu norunājām, nemaz nepamanot, ka esam atbraukušas uz vidusskolu.
Piegāju pie sava skapīša. Žēl, ka Madijai nav skapītis man blakus. Paņēmu grāmatas un abas ar Madiju gājām uz matemātikas stundu.
Nonākušas klasē, mēs apsēdāmies savās vietās, kas bija kaut kur pa vidu klasei. Kādu laiku mēs nesarunājāmies, jo Madija bija aizņemta ar mājās darbu, kuru viņa neizpildīja. Taču tad mani piesaistīja Vanesas un Bekijas saruna.
- Ak, Vanes, kā es gaidu, kad Meisons atgriezīsies!- Bekija teitrāli žēlojās.
- Jā, man nudien viņa pietrūkst. - Vanesa piekrita. Un tad viņas apsprieda Vanesas jaunākās kurpes nemaz neliekoties par mums ne zinis. Tas būtībā man bija vienalga. Sākumā mani apvainoja tikai Vanesa, taču tad tas pielipa visiem.
- Viņas noteikti gaida, kad varēs viņam atsūkāt. - noburkšķēju zem deguna. Par laimi, viņas to nedzirdēja, bet Madija gan.
- Saul, tu esi greizsirdīga? - viņa smīnēdama teica.
- Protams, ka nē. Man nekad nepatiktu tāds čalis, kā Meisons. - noteicu nedaudz apvainojusies par Madijas vārdiem.
Kādu brīdi klasē bija saucamais haoss, dari ko gribi. Tad ienāca klasē skolotājs un izbojāja visu jautrību.
- Tātad, šodien mēs rakstam kontroldarbu!- skolotājs teica. Skolēnu sejas automātiski izmainījās.
- Bet, skolotāj, jus neko neteicāt! - kāds no klases aizmugures teica. Izsaku līdzjūtību šim skolēnam, jo ar šo skolotāju labāk nedirsties.
- Un? Man ir tiesības tā darīt! Atveriet klades un tūlīt pat visu atkārtojat! - nu jau skolotājs kliedza. Bija smieklīgi redzēt viņa ģīmi šādā grimnasē, tāpēc es padalījos savā priekā ar Madiju.
- Viņš izskatās pēc beigta roņa! - čukstus pateicu Madijai un abas izpludām smieklos. Par nelaimi, skolotājs to dzirdēja.
- Dveina un Veilija! Ja jūs tulīt pat nebeigsiet, es jūs pārsēdināšu! - viņš šņāca, kas mus vel vairāk uzjautrināja un mēs jau locījāmies smieklos.
- Ak šie pusaudži ... Labi, strādājat!- skolotājs nopūtās un iesēdās savā krēslā.
Kādu brīdi bija klusums. Visi jautājumi man bija labi zināmi, un tie nesagādāja nekādas grūtības. Man matemātika nekad nebija patikusi. Man tā vienkārši padevās. Jau pirms tā laika, kad mamma nomira, pat tad, ja mans dzīves veids bija nedaudz savādāks, kā tagad, man padevās matemātika. Paskatījos apkārt klasei un redzēju, ka visu acis izmisumā skatās uz mani. Heh, viņi meklē palīdzību no pelēkās peles. Pabeigusi darbu, triumfējoši piecēlos kājās, likdama pievērst visu uzmanību.
Piegāju pie skolotāja galda un noliku darbu.
- Pabeidzi? - viņš neticīgi paskatījās uz mani. Piekrītoši pamāju ar galvu.
- Labi, sēdies vietā. - viņš teica un pievērsās mana darba labošanai.
Vēl joprojām darbu biju nodevusi tikai es. Klusumu iztraucēja durvju atvēršanās. Pa tām iesoļoja iekšā Tailers. Viņš aizgāja uz klases beigām un apsēdās pie sava bariņa. Manam brālim ir ducis draugu, bet tie visdrīzāk ir Meisona draugi. Dažreiz man skauž, ka Taileram ir vairāk draugu nekā man. Dažreiz man pat pietrūkst tie laiki, kad man bija draugi, cilvēki par mani nesmējās un katra diena bija kā ballīte.
Taču tad sākās īstā elle. Nu, pats par sevi saprotams, mana dzīve ir elle. Klasē ienāca viņš. Automātiski visas meitenes, kas bija klasē novērsās no lapām un pievērsa savu skatienu Meisonam. Viņš devās taisnā ceļā uz klases beigām, pie reizes aiziedams pie Vanesas un kaislīgi viņu noskūpstīdams, kā arī uzreiz pēc tam iesistdams pa dibenu vienai no viņas draudzenēm. Nebiju pamanījusi brīdi, kad Vanesa un Meisons kļuva par pāri, taču visiem bija zināms, ka viņi viens otru krāpj. Un abiem bija pilnīgi vienalga.
Nesaprotu un nekad nesapratīšu, kāpēc meitenes kūst jau vien, kad viņš uz tām paskatās. Jā, Meisons ir pievilcīgs, taču ļoti slikts čalis. Viņam reputācija skolā nav no tām labākajām. Meisons ir dabūjis gultā visas vidusskolas meitenes, izņemot mani un Madiju. Paskatījos uz atpakaļu un atkal sastapos ar Meisona tumšajām acīm. Ja man būtu spējas nogalināt ar skatienu, Meisons noteikti būtu jau miris. Es ar viņu iepazinos caur savu brāli. Bijām jau pazīstami kādus labi ja četrus gadus.? Visu šo gadu laikā biju viņu ienīdusi.
Noskanēja zvans, kas nozīmēja, ka beigusies stunda. Skolēni nodeva darbus. Mēs ar Madiju salikām mantas somā un gribējām doties uz nākamo stundu, taču pie durvīm mani apturēja Tailers.
- Heiz, kāds cilvēks vēlas tevi redzēt. - viņš teica nemaz nepārsteidzot mani.
- Un kurš tad tas varētu būt? Madij, es tūlīt nākšu. - pateicu Madijai un gāju līdzi brālim.
Brālis satvēra manu roku un vilka uz klases aizmuguri. Tur itkā priecīgs uz galda sēdēja Meisons.
- Sveika, Heizela! Tu man pietrūki! Un es tev? - Meisons teica, taču es zināju, ka tas domāts sarkasmā.
- Jā, tu man tā pietrūki, ka es pati varētu appeldēt nezin cik okeānus lai satiktu tevi. Zini, labāk varēji palikt savā Ēģiptē un izd*āst kādu Kleopatru. - es nobolot acis sacīju. Tas uzjautrināja Meisonu vēl vairāk. Es gāju prom, jo nebija nekādas dižās jēgas ar viņu "strīdēties". Meisonam tāpat prātā bija tikai tas, kā mani sakaitināt.
- Zini, tavs šī džempera izgriezums varētu būt vēl lielāks! - viņš no aizmugurpuses uzsauca.
- Aizveries, auna piere! - uzkliedzu viņam virsū. Viņi tikai sāka nežēlīgi rēkt. Jā, es savu brāli mīlēju, taču tajā pašā laikā ienīdu tik ļoti, ka varētu viņu sadedzināt dzīvu. Un Meisonu labprāt es nožņaugtu ar kailām rokām. Šī būs gara diena, nodomāju un devos uz nākamo stundu.
