" It kā līdzīgi neesam neesam nemaz, taču mana sirds tavai līdzi ritmā sitas, sitas. Vienā ritmā abas. "
Neaudzinātā bagātnieku meita. Vismaz tā domāja Viņa. Pirms gada Heizela bija tipiska vidusskolas meitene. Viņai bija savs meiteņu squad, viņa bi...
К сожалению, это изображение не соответствует нашим правилам. Чтобы продолжить публикацию, пожалуйста, удалите изображение или загрузите другое.
─ ⭑✩⭑─
* Atpakaļ pie Heizelas skatapunkta. *
Biju jau kaut cik pabeigusi sataisīties. Matus biju iztaisnojusi, tādēļ tie izskatījās vēl garāki. Biju apsolījusi Madijai, ka vilkšu kleitu, kuru mēs nopirkām uz ballīti. Negribīgi to biju izņēmusi ārā no skapja, precīzāk sakot, no skapja apakšas. Visas šīs dienas tā tur mētājās, es tai nebiju pat pieskārusies. Kājās man bija augstpapēžu kurpes, kurām varētu būt kaut kāds divdesmit centimetru liels papēdis. Tās labi izcēla manas kājas. Es sen nebiju vilkusi šādas drēbes, kurpes un bijusi visā šādā ballīšu juceklī. Godīgi, es negribēju atgriezties pie šīs ballīšu padarīšanas. Taču viena vienīga ballīte jau neko nemainīs manā dzīvē, vai ne tā?
Uzspiedu pāris reizes uz telefona ekrāna un atradu Madijas nummuru. Piespiedu "zvanīt". Pagāja kādas piecpadsmit sekundes. Domāju, ka viņa neatbildēs, tādēļ taisījos jau likt nost mūsu "telefonu sarunu", taču tad pīkstēšana beidzās un atskanēja Madijas balss, kas bija tik pozitīva un priekpilna, kā jau vienmēr. Madija ir mūžīgā optimiste.
- Tu jau gatava? - viņa vaicāja. Fonā skanēja "smaga" mūzika. Dīvaini, es nemaz nezināju, ka Madija klausās tādu mūziku.
- Teorētiski - jā. Zvanu, lai pateiktu, ka mani aizvedīs Meisons. Pa ceļam viņš aizbrauks pēc tevis. Ok? - mana balss skanēja tik nopietni, kā vienmēr.
- Ai, es labāk iešu ar kājām. Negribas jau mīlas balodīšiem traucēt, vai ne? - viņa smīkņāja. Ja Madija pašlaik man būtu blakus, es viņai viegli iesistu pa šādiem vārdiem.
- Ko tu! Beidz, mēs atbrauksim tev pakaļ. Pus deviņos esi gatava! - es noteicu. Dzirdēju kā Madija skaļi nopūšas. Noprotu, ka viņa piekrita tam, ka pie stūres būs Meisons nevis es. Es no meitenes atvadījos, un saruna beidzās.
Vēl pēdējo reizi šodien, manā istabā aplūkoju sevi spogulī. Ja godīgi, man patika kā es izskatījos. Tas bija nedaudz ārpus mana šī brīža stilam. Nedaudz ārpus no manas komforta zonas. Sakārtoju kleitai lencīti, kura bija sagriezusies. Pavilku īso kleitu uz leju, cerēdama padarīt to šķietami garāku, taču tiklīdz es to pavilku uz leju, tā atkal "atslīdēja" atpakaļ savā sākotnējā izskatā. Nenoliegšu, kleita tiešām ir ļoti īsa. Tā bija daudz daudz virs ceļa. Protams, es to neizvēlējos, to izvēlējās Madija, es tādu nebūtu izvēlējusies nekādā gadījumā. Taču bija arī fakts, ka pagāšgad, tad kad vēl nebija mana mamma aizsaulē, es apmeklēju ballītes daudz un dikti. Piekārtoju savus matus. Man par brīnumu, tie izskatījās daudz garāki nekā tad, kad es viņus neesmu iztaisnojusi. Paņēmu mazu somu, kurā atradās telefons un sīkas lietiņas, kuras kaut kādā brīdī vajadzētu izmantot. To es visticamāk atstāšu mašīnā, savādāk kaut kur nejauši atstāšu un aizmirsīšu. Tā pat kā mana kleita, arī somiņa ir sarkanā krāsā.
Papēžu skanēšanas pavadījumā, es gāju uz pirmo stāvu, cerēdama, ka viss stāv savās vietās, ka visu esmu paņēmusi. Paeju garām Tailera istabai. Durvis ir pavērtas vaļā. Tur atrodas arī Mia. Abiem pārsteigumā atveras vaļā mute ieraugot mani. Mia ir ģērbusies melnā, kuplā kokteiļkleitā, kas ir viscaur spīdīga un kājās viņai ir gari, melni zābaki. Kārtējo reizi apbrīnoju meitenes stilu. Tas ir graujošs. Protams, labā nozīmē. Tailers, kā jau Tailers vēl nav izdomājis ko vilks. Pirms es aizeju, Mia pagūst pateikt " tu izskaties apburoši!". Nezinu, vai tas domāts sarkasmā, vai nē, taču atbildu ar "paldies" un uzsmaidu viņai.
Sasniegusi kāpnes, es grasos jau zvanīt Meisonam, paziņodama, ka esmu gatava, taču Viņš it kā gaidīdams savu princesi, citvārd sakot mani, stāv pie durvīm un plati smaida. Šobrīd es vēlos kaut mana kleita sniegtos līdz zemei, galvā man būtu kronis, taču ārā mūs gaidītu kariete. Viss tagad ir kā pasakā, tikai tādā kā nedaudz... modernākā pasakā. Speru pirmo soli uz augšējā pakāpiena un tā eju līdz pirmajam stāvam. No visas sirds ceru, ka nenomaukšos te pat, kāpņu vidū, jo kurpes tiešām ir augstas, es neesmu pieradusi ar tām pārvietoties pa līdzenu zemi, kur nu vēl pa kāpnēm.
Meisons, laikam redz, ka man ir nedaudz grūti iet pa kāpnēm ar šādām kurpēm, tādēļ pasniedz pretī roku. Es to satveru. Īsts džentlmenis, iekšēji pasmīkņāju. Meisons ir ģērbies melnās biksēs, melnā ādas jakā... taču es neredzu viņa kreklu.
- Tu izskaties seksīgi. - viņš pasmīn. Atkal, kā jau vienmēr viņam ir jāsmīn. Es to nevaru ciest. Šoreiz drosmi pirmā saņemu es, tāpēc es pastiepjos nedaudz augstāk, lai sakļautu mūsu lūpas kopā. Jā, man kājās ir augstpapēžu kurpes, taču Meisons vienalga ir garāks par mani. Sākumā tas ir maigs pieskāriens, taču tad pārtop par kaislīgu skūpstu. Es atraujos no viņa lūpām, jo saprotu, ka mūsu skūpstīšanās ir izsmērējusi lūpu krāsu, kuru es pirms kāda brīža uzliku. Arī Meisona lūpas rotā viegla rozā krāsa.
- Vai kaut kas ne tā? - viņš pajautā.
- Nē, es tikai... Meison, tavas lūpas tagad ir nosmērētas ar manu lūpu krāsu! - es nespēju valdīt smieklus. Šobrīd es izskatos kā idiote - es smejos par pilnīgi " dabiskām lietām". Nekā uzkrītoša.
- Tad notīri tās. - viņš, protams, nelikās mierā. Nomurmināju kaut ko, kas līdzīgs " idiots", Meisons knapi apvaldīja savus smieklus par šo.
- Manuprāt, mums ir jāiet. - ieskatījusies telefonā, saku. Viņš skaļi nopūšas. Puisis satver manu roku, un mēs izejam ārā no mājas.
***
Mašīnā valdīja klusums. Izņemot to, ka skanēja mūzika, kaut kāda dziesma, kuru es nezināju. Meisons tai klusi dungoja līdzi. Es biju atspiedusies pret mašīnas logu un vēroju mājas, kas paslīdēja garām manam skatapunktam. Es, personīgi, Dilana mājā nekad neesmu bijusi. Ļoti vēlos uzzināt, kāda tā izskatās. Vienreiz es paklausījos Keitas sarunā, viņa teica, ka tur ballītes notiek diezgan bieži. Diez vai Dilana vecākiem nav iebildumi par lielo cilvēku burzmu, kurā daļa ir piedzērušies līdz nāvei, smēķē, un nedod Dievs, lieto narkotikas? Nerunāsim par nekārtību, kas rodas pēc šādiem pasākumiem.
- Kur ir tavs krekls? - es izjaucu klusuma brīdi ar savu jautājumu. Es varēju pajautāt kaut ko savādāku, taču tas bija vienīgais, kas man pašlaik ienāca prātā. Meisons paskatījās uz mani ar vaicājošu skatienu, taču tad pasmīnēja. Kā vienmēr.
- Palika mājās. - viņš paraustīja plecus.
- Netēlo muļķi. Tu vienkārši neuzvilki to, lai palielītos ar savu presīti. - nomurmināju. Ups. Es ceru, ka Meisons to nedzirdēja. Dažreiz manas domas, kuras es negribu izpaust skaļi, nāk no manas mutes ārā pašas no sevis. O, nē, viņš to dzirdēja. Puisis turpināja braukt, taču viņa smaids nepazuda.
- Es zinu, ka tas tevi padara traku. - viņš teica un uzlika savu roku uz manas kājas. Pašlaik es gribēju sacelt brēku par šitādu rīcību, taču tad atcerējos, ka mēs esam kopā un apvaldījos. Ievilku dziļu ieelpu un izelpu, tas šķietami nomierināja "dusmas", kas šobrīd bija manā galvā, taču Meisons padomāja laikam tieši pretēji un... pārprata.
- Varbūt izdaram to tagad - mašīnā? - Meisons vaicāja, protams, smīnēdams.
- Bet Madija... Un ballīte? - atbildēju ar pretjautājumu.
- Tie var pagaidīt. -
- Meison, skaties uz ceļa! - es iekliedzos. Mums tieši pretī brauca mašīna. Ja es nebūtu iekliegusies un nenovērstu Meisona uzmanību, mēs atrastos... kaut kur citur.
- Varbūt labāk tiešām braucam pakaļ Madijai. - viņš noelsās. Piekrītoši pamāju ar galvu.
