PIRMĀ NODAĻA

1.9K 118 0
                                    




- Mammu! – iesaucos, dusmīga un aizelsusies no skriešanas pa kāpnēm iesteigdamās dzīvoklī, kas atradās debesskrāpja divdesmit piektajā stāvā. Šeit dzīvojām jau vairāk nekā desmit gadus, kopš mamma pēc strīda ar manu bioloģisko tēvu satika Viljamu Harisonu un mēs abas pārvācāmies pie viņa. Joprojām īsti nesaprotu, kam viņam vienam bija vajadzīgs tik liels dzīvoklis, taču savas domas arī toreiz paturēju pie sevis, baidīdamās, ka viņš izlems mani izdzīt, bet mammu paturēs. – Mammu, kāpēc tu atkal iedevi manu numuru tam ķēmam! – dusmīga nometu skolas somu uz kumodes pie ieejas; tajā tāpat nebija nekā svarīga, ko es baidītos salauzt vai sabojāt. Dažas klades, kurās jau ilgu laiku nerakstīju neko noderīgu – tikai izlikos, ka klausos, bet pati zīmēju ķiņķēziņus uz rūtiņu malām.

Atbildes nebija, tāpēc aizkaitināta pagriezos ap stūri uz dzīvojamo istabu, lai izteiktu mātei visas domas par nekrietno rīcību, bet viņas tur nebija. Tā vietā pie pusdienu galda sēdēja Viljams ar portatīvo datoru sev priekšā.

- Kas noticis, Alise? Par ko tad šoreiz taisies nogalināt savu māti? – viņš mazliet iesmējās, paceldams acis no ekrāna. Apsēdos uz tumši brūnā ādas dīvāna, pievilkdama ceļgalus cieši sev klāt, un kādu mirkli pētīju Ņujorkas ielas no augšas, neko neatbildēdama. Tur, lejā, valdīja rosība un steiga un nevienam neinteresēja manas problēmas, nevienam pat prātā neienāca, ka kāda pusaugu meitene tieši šajā brīdī varētu justies slikti. Viljams piecēlās no savas vietas un apsēdās man pretī, satverdams balto krūzi ar abām rokām.

- Mamma atkal iedeva manu telefona numuru tam idiotam, kaut gan lūdzu to nedarīt. Tieši tāpēc jau es nomainīju karti pēc Ziemassvētkiem – lai viņš man vairs nekad nezvana un netraucē dzīvot! – sūdzējos. - Kur mamma vispār ir?

- Salonā, dārgumiņ, - Viljams pasmaidīja. Mammai jau septiņus gadus piederēja svētku organizēšanas salons, bet viņa gandrīz vienmēr strādāja mājās, tāpēc bija ļoti nepierasti, pārnākot no skolas, viņu nesastapt. – Viņai pirms dažām stundām piezvanīja par kāzām, un viņa uzreiz aizlidoja. Tu taču zini savu mammu, strādā kā bitīte, kaut tas nav nepieciešams. – Jā, to nu es biju ievērojusi. Kad mamma izlēma atvērt salonu, mums nebija vajadzīga nauda, bijām pārtikuši jau no Viljama ģimenes uzņēmuma ienākumiem, bet māte tikai norūca, ka nevēlas sēdēt vīrietim uz kakla, tāpēc nopirka visu nepieciešamo, lai atvērtu svētku salonu un kāzu kleitu veikalu.

Pasmaidīju un piecēlos no savas vietas, un pāri visai lielajai telpai, kas pildīja gan dzīvojamās istabas, gan ēdamistabas, gan gaiteņa lomu, devos uz virtuvi, kas sastāvēja no letes un tumša virtuves aprīkojuma pie sienas. Šeit smaržoja pēc tīrīšanas līdzekļiem un nesen gatavotas ziedu tējas, ko pirms trim mēnešiem pārvedām no Indijas; tā bija Viljama iecienītākā. Šīs smaržas dzīvokļa pirmajā stāvā iesakņojušās tik ļoti, ka būtu dīvaini tās vairs nejust. Izlēmu pagatavot kafiju, bez kuras nespēju izdzīvot, vislabāk ar pienu un lielu devu cukura, par ko mamma vienmēr burkšķēja, ka pēc vairākiem gadiem man uz vēdera parādīsies riepiņas un liekais svars, un varbūt pat cukura diabēts. Es tikai smējos, jo tieši tāpat kā mans bioloģiskais tēvs biju diezgan kārna.

Kamēr kafijas automāts rūca, pamanīju, ka Viljams atgriezās pie pusdienu galda un apsēdās uz krēsla. Kad dzeramais bija gatava, iekārtojos savā iemīļotākajā vietā šajā stāvā – nelielā atpūtas zonā, kas atradās pie paša lielā loga un sastāvēja no mīksta, pelēka šūpuļkrēsla un stikla avīžu galdiņa, kur atradās tikai daži mammas modes žurnāli, un vairākas manas grāmatas, sakrautas nelielā kaudzītē. Novietoju melno krūzi uz galdiņa un klusēdama vēroju Viljamu, kurš malkoja tēju un kaut ko drukāja, droši vien kārtējo e-pasta vēstuli kādam no uzņēmuma darbiniekiem vai sadarbības partneriem.

- Bet ko tad Teilors īsti gribēja no tevis? – Viljams atkal pievērsās problēmai. Tieši tāpēc es viņu mīlēju – patēvs, kuru jau sen uzskatīju par savu tēti, nekad neaizmirsa par problēmu, pirms tā nebija atrisināta, pat ja viņam ar to nebija nekāda sakara. Atšķirībā no mammas, kura bieži pat neklausījās manās sūdzībās, Viljams bija ļoti uzmanīgs un, noklausījies visu līdz galam, izteica savu padomu.

- Nezinu, neatbildēju, - paraustīju plecus.

- Ak, Alise. Varbūt viņš gribēja pārskaitīt tev uz karti miljonu, bet tu pat nepacēli klausuli, - vīrietis iesmējās.

- Kā tad, - izbolīju acis, apjēgdama, ka kaut kādā ziņā patēvam bija taisnība. Nē, ne jau par miljonu, protams, ne. Teilors nekad nebija pārskaitījis man uz karti naudu, vienmēr tikai solījis, tomēr zināju, ka viņa solījumi nekad nepiepildīsies – pat ja iestāsies pasaules gals. Tas cilvēks vienkārši bija pārāk skops un no saviem milzīgajiem kruīza kuģa ienākumiem pat nevarēja dot daļiņu meitai. Taču es piekritu Viljamam – kā varēju zināt, ko Teilors gribējis, ja pat neatbildēju? Uzvedos gļēvi. Kā tāda zaķapastala. It kā es nevarētu kārtīgi nostrostēt savu tēvu pa telefonu! Nobijos, nu gan.

- Ko tu taisies ar to darīt?

- Neko, - iespurdzos, izdzerdama pēdējo kafijas malku. – Mamma pati man visu izstāstīs, kad atnāks. Varu saderēt, ka viņa par to visu zina. Man pat nevajadzēs melot, ka esmu ar Teiloru runājusi, viņa taču ir īsta pļāpu taša! – ieķiķinājos, vairs nejuzdamās tik nomākta par mātes nodevību. Jā, viņa neturēja doto vārdu, taču no otras puses – mamma tikai gribēja, lai man ir labas attiecības ar tēvu, kaut tās nekad tādas nav bijušas.

- Jā, patiesi, - Viljams ar smaidu sejā atbildēja. Viņa acīs mirdzēja mīlestība, kas nebija izdzisusi ne dienu, kopš vīrieti pazinu. – Labi, tagad man mazliet jāpastrādā, pirms mamma uzklūp, ka pārāk ilgi pavadu pie datora un neveltu laiku dvīņiem. – Tā nu bija taisnība. Mana mazā māsa Deizija un brālis Olivers bija viena no nedaudzajām vecāku strīdu tēmām. Mamma apgalvoja, ka Viljams pārāk daudz strādā un vienmēr izdzina viņus ārā – uz kino, parku vai kafejnīcu.

- Netraucēšu, - atbildēju un, atstājusi tukšo kafijas krūzi turpat uz galdiņa, devos ārdurvju virzienā, kur biju atstājusi somu.

Guļamistabā nometu somu uz sofas pie garderobes un visā garumā izstiepos uz mīkstās gultas. Telefons un austiņas gulēja blakus, vienā ausī skanēja mūzika, un man vairs neko nevajadzēja, tikai mieru. 

DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)Where stories live. Discover now