DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Dažas nākamās dienas pagāja mierīgā gaisotnē, un man jau likās, ka mūsu atriebības plāns bija nogājis pilnīgi gludi un ka Meredita nekad par to neuzzinās, līdz vienu vakaru, pastaigājoties pa iekšējo klāju, es pamanīju viņus priecīgi čalojam kafejnīcā pie viena no galdiņiem. Alekss kaut ko viņai stāstīja, un Meredita, turot rokās sulas glāzi, skaļi smējās.

Tas izskatījās tik nepareizi. Vai viņiem bija randiņš? Kāpēc Alekss bija kopā ar Mereditu, ja vēl pirms dažām dienām bija gribējis meitenei atriebties un to arī izdarīja? Niknumā pagriezos uz papēža un devos prom, nemaz neatskatīdamās. Mani pārņēma tik pretīga sajūta, ka gribējās vemt. Es jau domāju, ka Alekss bija normāls puisis, bet izrādījās, ka maldījos. Vienu brīdi viņš izdomā atriebības plānu, un jau nākamajā priecīgs čalo kafejnīcā ar cilvēku, kuru ienīst lielākā daļa kruīza kuģa darbinieku.

Steidzos uz savu kajīti, jo pēkšņi jutu kamolu sakāpjam kaklā un asaras sariešamies acīs. Biju bezgala nikna, apjēdzos, ka nevajadzēja nevienam uzticēties, vēl jo mazāk tādam puisim kā Alekss.

Atspēru vaļā kajītes durvis un jau nākamajā mirklī tās spēcīgi aizcirtu, tikai tagad pamanīdama, ka Marija uz mani skatījās lielām, izbrīnītām acīm.

- Kas noticis? – viņa klusi jautāja, it kā baidīdamās runāt skaļi, lai es nesadusmotos vēl vairāk.

- Nekas, - aši noteicu un apsēdos uz savas gultas, atbalstījusies pret sienu. Lai arī Marija bija mana draudzene, negribēju viņai stāstīt par notikušo. Nevēlējos, lai meitene uzzina par manu tā saukto sadarbību ar manis tik ļoti nīsto Aleksu, turklāt izpaust atriebības plānu bija visai bīstami, jo tas pēc kāda laika varēja nonākt pie pašas Mereditas. Diez vai priekšniecei būtu patīkami uzzināt, ka viņas mīļotais puisis vēlējies viņai atriebties.

- Nekas ir, kad saplīst šķīvis vai vakariņās piedāvā vārītus, nevis ceptus kartupeļus. Šāda reakcija nerodas no nekā, - Marija uzstājīgi sacīja, izklausīdamās pēc manām vidusskolas skolotājām, kuras vienmēr mēģināja izlikties gudrākas, nekā bija patiesībā.

- Patiešām, viss ir kārtībā, - meloju. Zināju, ka biju slikta mele, un Marijas acīs varēja redzēt to, ka tā uzskata arī viņa. Pēc dažiem mirkļiem, kad sapratu, ka draudzene neliks mani mierā, izteicu pirmo, kas tik ienāca prātā. – Man vienkārši riebjas, ka tēvs uzvedas tā, it kā mēs būtu labākie draugi, - noņurdēju. Tā bija tikai daļēja melošana, tāpēc jutos mazliet labāk. – Piedod, tev to tāpat nesaprast, - pēc brīža piebildu.

- Patiesībā, - Marija pēc vairākām klusuma minūtēm sacīja, - es tevi lieliski saprotu. Kā tev šķiet, kāpēc vispār esmu uz šī kuģa? – viņa uzdeva pretjautājumu.

- Kā lai es to zinu? – Mazliet par asu atbildēju un paraustīju plecus, apliecinādama, ka joprojām nezināju atbildi uz šo jautājumu.

- Mani vecāki izšķīrās, kad man bija četrpadsmit. Mamma uzvarēja tiesas prāvā un savāca mani sev, lai gan zināja, ka ar tēvu man būtu labāk. Tētis patiešām bija mans labākais draugs. Mamma arī ļoti centās un uzvedās kā mana draudzene, lai gan viņai diez cik labi nepadevās. Un tad viņa satika Pīteru, manu audžutēvu. It kā jau viss gāja normāli, ja neņem vērā viņa slikto attieksmi pret mani, līdz vienā dienā... Pīters vienkārši pateica, ka man jāizvācas no mājas, ja negribu iekļūt cietumā par viņa naudas zagšanu. Sacīju, ka nekādu naudu neesmu ņēmusi, bet vīrietis nelikās mierā, apgalvoja, ka policijā vairāk ticēs viņam, nevis man. Tā nu es nonācu uz šī kuģa.

Sēdēju pavērtu muti, nezinādama, ko teikt. Draudzenei bija vēl smagāka situācija, nekā man, tomēr es redzēju tikai savas problēmas, visu laiku likās, ka nevar būt sliktāk, kā man. Pēc mirkļa sacīju: - Piedod, es nezināju... Paldies, ka pastāstīji, - viegli uzsmaidīju, gribēdama meiteni uzmundrināt.

- Viss kārtībā, trīs gadu laikā esmu tikusi tam pāri. Zini, uz kuģa par to zina tikai četri cilvēki. Man nācās to atklāt tavam tēvam pēc pieņemšanas darbā, un tad pastāstīju to arī Pārkeram mūsu pirmajā gadadienā. Tagad par to esi informēta arī tu.

Klusēju, nespēdama neko bilst. Biju jau aizmirsusi par Aleksu un Mereditu, klausoties Marijas sāpīgajā stāstījumā, taču drīz vien atkal par to atcerējos un noskumu vēl vairāk. No sākuma gribēju aiziet pie puiša un visu viņam izteikt, atklāt visas savas dusmas, līdz sapratu, ka no tā nebūs diži lielās jēgas. Tāpēc izlēmu vienkārši izlikties, ka neesmu viņus redzējusi.

Nākamajā rītā mani pamodināja Marija, aicinot brokastīs. Miegainām acīm palūkojos uz modinātājpulksteni uz galdiņa, un apjēdzu, ka vēl nebija pat septiņi. Joprojām nespēju saprast, kādēļ Marija vienmēr modās tik agri, ja viņas mēģinājumi sākās tikai ap vienpadsmitiem, turklāt ilga dažas stundiņas, un tad jau meitene atkal bija brīva. Ne tā kā man – jāberž un jāpulē astoņas stundas un pēc tam vēl jāklausās priekšnieces kliedzienos par to, ka neko neprotu.

Samiegojusies izlīdu no gultas, visu laiku žēlodamās par tik agru celšanos. Saģērbusies un nomazgājusi seju, devos ar Mariju brokastīs. Pat par spīti rīta agrumam un viņas pieredzei ar audžutēvu, Marija vienmēr bija tik pozitīva un priecīga. Ilgi nespēju saprast, kas Marijai dod šo enerģiju un prieku, tomēr, ieraugot šorīt viņu kopā ar Pārkeru, viss kļuva skaidrs. Nekad neticēju mammas pļāpām par to, ka mums katram patiešām ir likteņa lemtā otrā pusīte, bet laikam jau tā bija taisnība. Mamma un Viljams, un tagad arī Marija un Pārkers bija tam dzīvi pierādījumi.

Brokastu laikā mans garastāvoklis bija uzlabojies, tāpēc apmierināta devos uz darbu, līdz mani noķēra Alekss un sāka pilnīgi nepiespiestu sarunu.

- Kur tad tu ej? – jautāju. – Pie savas mīļās Mereditas?

- Par ko tu runā, Alise? – viņš iesmējies vaicāja.

- Ak, tu atkal nezini, par ko es runāju? – izsmējīgi noteicu. Jā, vakar biju apsolījusi sev neizrādīt dusmas, tomēr vienkārši nespēju noturēties. – Un kurš tad vakar tik mīlīgi ar viņu čaloja kafejnīcā? Tikai nesaki, ka tas ir tavs ļaunas dvīņu brālis.

Kādu brīdī soļojām klusēdami, un es jau domāju, ka viņš neatbildēs, kad Alekss beidzot ierunājās pavisam mierīgā balsī.

- Jā, tas patiesi biju es. Un zini, kāpēc? Ne tāpēc, ka man viņa patīk. Arī ne tāpēc, ka viņa būtu uzzinājusi par mūsu atriebību. Nē, protams, tas, kā viņa skaidroja policistam, ka nepārdod uz klāja nekādas narkotikas, bija visai smieklīgi... - viņš iesmējās. – Tomēr es tur vakar biju pavisam cita iemesla dēļ.

- Nu, ko tad šoreiz izdomāsi? – vaicāju, saraukusi uzacis. – Zini, man apnicis klausīties tavos stāstos par to, ka tu nekad neesi vainīgs. Esi jau reiz tik vīrišķīgs un sadarbojies ar vienu meiteni, nevis skraidi apkārt! Es nemaz negribu ar tevi runāt! Tu esi tik pretīgs! – iesaucos un aši devos prom, lai Alekss nespētu mani apturēt. Jā, varbūt arī biju pateikusi kaut ko lieku, taču tobrīd man bija pilnīgi vienalga.