DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Mani pamodināja skaļš klauvējiens pie durvīm, un, apjēdzot, ka neatrodos savā kajītē, no sākuma izbijos, līdz pamanīju uz muguras guļošo Aleksu un uzreiz atcerējos vakardienu. To, kā paliku pie viņa pa nakti. Klauvējieni turpinājās, tāpēc panikā pamodināju puisi.

- Kāds klauvē, - čukstēju, pielēkdama kājās. Protams, citā situācijā es varētu arī pati atvērt kajītes durvis, bet šoreiz netaisījos to darīt. Ja nu tur bija Aleksa tēvs? Vēl trakāk būs, ja gaitenī stāvēs mans tēvs. Sapratis, ka nemodinu viņu vienkārši prieka pēc, puisis piecēlās sēdus.

- Slēpies vannas istabā! – viņš čukstēja, un es tā arī darīju. Piespiedos durvīm, vēlēdamās zināt, kurš ir atnācis tik agri no rīta. Izrādījās, ka tā bija Aleksa mamma. Jā, nebūtu gan patīkami, ja viņa ieraudzītu sava dēla guļamistabā puskailu meiteni, ģērbušos dēla kreklā. Atviegloti uzelpoju, ka viņai nebija atslēgas no Aleksa kajītes. Citādi tā būtu katastrofa, un es vairs nebūtu „jaukā un labi audzinātā Alise", bet gan vieglas uzvedības meiča. Diez vai mums izdotos ieskaidrot, ka nekas nenotika.

- Dēliņ, es tur klauvēju jau vismaz pus stundu! – sieviete izklausījās vingra un modra, kā parasti.

- Mammu, ir tikai astoņi, - puisis samiegojies nomurmināja. Lai gan parasti cēlos tieši šajā laikā vai pat agrāk, šorīt es lieliski sapratu Aleksu, galu galā bijām palikuši nomodā vismaz līdz pusnaktij. – Vai tu kaut ko vēlējies?

- Jā, protams! Tā kā tagad tu mācīsies Ņujorkā, mums jāapspriež tavas dzīvošanas detaļas! Vai esi jau izlēmis, vai dzīvosi kopmītnēs, vai īrēsi ar kādu dzīvokli? Mums jau tagad jāsāk meklēt tev mājvieta, galu galā tu brauc prom jau pēc dažām nedēļām! Nespēju noticēt, ka tu jau esi tik liels! – sieviete runāja bez apstājas, neļaudama Aleksam neko bilst.

- Mammu, vai tas nevar pagaidīt līdz vēlākam laikam? Teiksim, pusdienām? Esmu drausmīgi noguris, vakar ar puišiem ilgi palikām nomodā, - viņš meloja.

- Ak, tu esi tāda miega mice! Labi, guli vien, dēls! Tikai neaizmirsti par pusdienām! Tad mēs tiešām visu apspriedīsim kārtīgi! – Dzirdēju, kā Alekss vēl kaut ko nomurmina, un tad vannas istabas durvis atvērās, un es iekritu puiša apskāvienos, ļaudama viņam sevi noskūpstīt.

- Tu esi tik skaista, - viņš sacīja, lūkodamies man acīs.

- Miegaina, tavā kreklā un izspūrušiem matiem? – iesmējos. – Jā, nu gan skaistule.

- Jā, tieši tā, - Alekss plati pasmaidīja. - Nāc pie manis, skaistule. – Viņš iecēla mani gultā, un mēs vēl kādu brīdi gulējām blakus, bet neviens no mums vairs neaizmiga. Vēlāk viņš pasūtīja brokastis numuriņā, un, kad tās atveda, mēs joprojām sēdējām gultā un našķojāmies ar gardumiem.

- Zini, tavai mammai taisnība, - sacīju. – Tavs dzīvošanas jautājums pašlaik ir ļoti aktuāls, - piebildu, jo viņš mani neizpratnē uzlūkoja. – Vai esi jau izdomājis?

- Kopmītnes uzreiz atkrīt, - Alekss nopietni sacīja.

- Kāpēc? – nesapratu. Kopmītnes bija lētākas nekā dzīvokļa īre, lai gan nešaubījos, ka Aleksa vecākiem pietiek naudas pat dzīvokļa iegādei.

- Tur es nevarēšu atvest tevi, - viņš smaidot atbildēja, ielikdams man mutē vīnogu.

Kad puisim vajadzēja iet uz pusdienām ar vecākiem (kaut gan nesen bijām pabrokastojuši), atgriezos savā kajītē, kur nesastapu Mariju. Patiesībā pat priecājos par to, jo tad viņa sāktu iztaujāt, vai es paliku pie Aleksa un vai starp mums viss notika.

Iegāju dušā un izlēmu pavadīt laiku pie datora, kad mans mobilais telefons iezvanījās; uz displeja spīdēja mammas vārds, tāpēc uzreiz pacēlu klausuli.

- Čau, mammu, - priecīga čaloju, pielikdama telefonu pie auss.

- Alise, mums ir nopietni jāaprunājas! – viņa izklausījās dusmīga.

- Jā, par ko? – nesapratu.

- Es te uzzināju, ka tu tur uz kuģa pēdējā laikā strādāšanas vietā to vien dari, kā izklaidējies. Vēlos, lai tu zini: esmu neapmierināta ar to, ka tev ir brīvlaiks.

- Bet... - iebildu. – Tētis sacīja, ka man arī pienākas atpūta. – Negribēju novelt visu vainu uz tēvu, lai gan šajā situācijā viņš tik tiešām bija vainīgs. Es taču viņam teicu, ka mammai nepatiks šie jaunumi.

- Vai viņš tevi sodīja par sliktajām atzīmēm? Nē, tā biju es. Tātad arī es esmu tā, kas var ļaut tev atpūsties.

- Tu pati gribēji, lai es ar viņu sadraudzējos! – noskaldīju. Labais garastāvoklis jau sāka padzist. Negribēju strīdēties ar mammu, tomēr neredzēju citu iespēju. Vai viņa tiešām nesaprata, ka divi mēneši darba bija pietiekami liels sods?

- Es gribēju, lai tu strādā. Labi, par to mēs parunāsim, kad atgriezīsies. Tagad man jāiet, - viņa sacīja un, neļaudama man atbildēt, nometa klausuli. Apstulbusi lūkojos mobilā telefona ekrānā, nesaprazdama, kas tikko bija noticis. Vienmēr, kad notika kaut kas labs, bija jānotiek kaut kam sliktam. Tāds bija dzīves balanss.