DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

ASTOTĀ NODAĻA

Ieliku mugursomā ūdens pudeli un, aizvērusi rāvējslēdzēju, uzmetu somu plecā. Marija jau bija gatava, tāpēc devāmies ārā no kajītes. Diena bija saulaina un ļoti skaista, kas nevarēja nepadarīt manu garastāvokli vēl labāku.

- Barselona, mēs jau nākam! – iznākusi uz augšējā klāja, Marija mazliet ar skaļu iesaucās, tāpēc iedunkāju draudzeni sānos, kad pēkšņi pamanīju, ka mūsu virzienā nāca puiši – Pārkers, Metjū un Alekss. Tā tik vēl trūka.

- Nesaki, ka viņi nāk mums līdzi, - iečukstēju meitenei ausī, bet viņa tikai nevainīgi pasmaidīja, nepaspējusi neko atbildēt, jo puiši jau bija klāt. Pārkers ieskāva Mariju savā tvērienā un nelaida vaļā, līdz Metjū nepateica, ka pietiek maigoties. Smejoties devāmies uz izej no kuģa, un es visiem spēkiem centos apvaldīt vēlmi pateikt kaut ko asu par Aleksu. Beigu beigās izlēmu, ka pat viņš nespēs izbojāt šo skaisto dienu.

Kad nonācām uz sauszemes, izlēmām doties uz Barselonas centru, kur nokļuvām ar taksometru. Dīvainā kārtā Marija runāja spāniski vienkārši perfekti, tāpēc taksometra vadītājs laipni izstāstīja par skaistākajām vietām un pat iedeva mums pilsētas karti.

- Alise, vai vēlies saldējumu? – Kad bijām izgājuši svelmainajā ielā, man klāt kā no nekurienes pienāca Alekss, turot rokās divus saldējumus.

- Iebāz savu saldējumu pats zini, kur, - noburkšķēju. – Un nelien vairs pie manis ar stulbiem piedāvājumiem, - atteicu un devos pie Marijas, kura stāvēja blakus Pārkeram un Metjū un aplūkoja jauniegūto Barselonas karti.

- Marij, es eju prom, - nočukstēju, daļēji nemaz neticēdama, ka viņa dzirdēs.

- Kāpēc? – Par brīnumu, meitene uzreiz pievērsās man. – Kas noticis?

- Man likās, ka šī būs normāla diena, bet nē, vajag parādīties šim ķēmam un visu sabojāt. Es labāk tikšu galā viena.

- Varbūt es arī esmu ķēms, bet vismaz nerīkojos kā maita, - Alekss atbildēja, tomēr neizskatījās, ka viņš būtu pārāk dusmīgs.

- Ķēms, kurš lien svešās sarunās, - nomurmināju un, nesagaidījusi atbildi, soļoju prom no mūsu bariņa, dzirdēdama aiz muguras, kā Alekss kaut ko norūc. Pēc dažiem mirkļiem mani tomēr panāca Marija.

- Tev taisnība. Mums vajag meiteņu dienu, vai ne? – viņa iesmējās, ieķerdamās man elkonī. – Lai tie puiši iet ieskrieties.

Un tā nu mēs devāmies apskatīt pilsētu divatā. Aizstaigājām līdz katedrālei, uzkāpām skatu tornī, no kura pavērās burvīgs skats uz Barselonu, pasēdējām parkā ar saldējumiem un atradām visai mīlīgu kafejnīcu, kur paēst pusdienas.

- Piedod, ka aizvilku tevi prom, - nevainīgi pasmaidīju, nokozdama picas šķēli. Sēdējām ārā uz kafejnīcas terases zem sarkanas nojumes un aplūkojām garāmgājējus.

- Viss kārtībā, Alise, - Marija patiesi man uzsmaidīja. – Esmu pat priecīga, ka pavadām šo dienu bez puišiem.

- Jā, tas gan, - atbildēju. – Vismaz neviens nekrīt uz nerviem. – Par pēdējo teikumu abas reizē iesmējāmies. – Lai gan neizskatās, ka tev kāds no viņiem traucētu, - pēc mirkļa sacīju.

- Viņi ir mani vienīgie draugi, - Marija paraustīja plecus. – Bet dažreiz arī no viņiem gribas atpūsties, - meitene ieķiķinājās, apēdot pēdējo picas kumosu. Samaksājušas par picu, devāmies uz Barselonas okeanāriju, jo Marija vienmēr bija gribējusi to apmeklēt. Bija visai dīvaini staigāt pa stikla tuneļiem, saprotot, ka virs tevis ir miljoniem litru ūdens un visdažādākās radības. Uzņēmušas desmitiem fotogrāfiju, devāmies ārā no parka, kad sapratām, ka ir jau pēcpusdiena.

- Varbūt aiziesim uz veikaliem? – meitene piedāvāja. – Mums tāpat ir daudz laika. Cikos atiet kuģis? – viņa jautāja.

- Piecos, tātad mums vēl ir divas stundas. Ejam, - paņēmu meiteni aiz elkoņa, un kopā gājām iepirkties. Visai viegli atradām Barselonas lielāko veikaliņu ieliņu; šeit patiešām bija desmitiem, ja ne simtiem veikalu, arī tādi, kuros biju iepirkusies mājās, Ņujorkā. Kā trakas paķērām desmitiem dažādu apģērbu gabalu un devāmies pielakot, visu laiku konsultējoties viena ar otru par konkrēto modes elementu.

Jau ļoti sen nebiju tā staigājusi pa veikaliem ar kādu labu draudzeni, tāpēc šie mirkļi uzjundīja manī patīkamas emocijas. Pat nedomāju par to, ka reiz šī superīgā diena beigsies un man atkal nāksies uzkopt kajītes un klausīties Mereditas neapmierinātajos brēcienos.

- Nu, kā tev patīk? – vaicāju, atvērusi pielaikošanas kabīnes aizkarus. Biju uzvilkusi bēšu kleitu ar platiem svārkiem, bet ļoti šauru vidukli un maziem, gaišiem kristāliņiem gar kakla izgriezumu. Marija pavēra muti, tomēr neko neteica, un tā pagāja daži mirkļi.

- Tā ir... perfekta! Nespēju sagaidīt, kad tu to uzvilksi uz manu koncertu! – meitene čivināja.

- Patiešām ir tik labi? – vaicāju, lai gan arī pati redzēju, ka kleita uz manis izskatās burvīgi. Kā teiktu mamma: „Tā padara tevi ļoti sievišķīgu.", tāpēc nolēmu kleitu nopirkt. Iegādājos arī brūnus svārkus, vairākas blūzītes un veļas komplektu, iztērējot pietiekami lielu summu. Arī Marija sev šo to nopirka – blūzi, kreklu un vasarīgu kleitiņu, kā arī veļas komplektu, par ko pēc tam sacīja:

- Būs ar ko iepriecināt Pārkeru, - viņa koķeti iesmējās, un es iedunkāju draudzenei sānos. Ar taksometru nonācām ostā, kur satikām puišus. Izlēmu neko neteikt Aleksam, nemaz nepievērst viņam uzmanību. Diena bija pavadīta lieliski, un negribēju tagad bojāt savu garastāvokli.

- Marija! – Pārkers iesaucās, un Metjū ar Aleksu iesmējās. – Tas ir tev, - viņš smejoties pasniedza Marijai milzīgu plīša ziloni. – Es to laimēju tev, mana mīļotā! Izskatījās, ka puiši bija piedzērušies.

- Vai jūs atkal dzērāt? Es jūs vienreiz nositīšu, - Marija uzsita Pārkeram pa pakausi, lai gan bija īsāka, un aizdzina uz kuģi. Izskatījās, ka vismazāk no visiem bija dzēris Alekss, jo viņš vislabāk stāvēja uz kājām. – Mēs vēl parunāsim par to, skaidrs? – draudzene bija dusmīga.

- Alise, tu esi tik skaista, - Metjū murmināja, vēloties mani apskaut. Paņēmu puisi pie rokas un palīdzēju iet uz priekšu, jo likās, ka viņš tūlīt nokritīs, ja palaidīšu vaļā. Ar Mariju palīdzēju puišiem nokļūt viņu kajītē, un tad atgriezāmies pie sevis, stiepjot ziloni līdzi. Draudzene izskatījās visai noskumusi, tāpēc, nolikusi iepirkšanās maisiņus uz gultas, vaicāju:

- Un cik bieži tas notiek?

- Katru reizi, kad viņi divatā nokļūst uz sauszemes, - Marija paraustīja plecus.

- Neraizējies, gan būs labi. Ja vēlies, varu ar Pārkeru aprunāties, - piedāvāju, lai gan nezināju, ko es varētu viņam teikt. Man nebija pieredzes šādos jautājumos.

- Paldies, bet nevajag. Gan jau es pati tikšu galā.