DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

SESTĀ NODAĻA

Zināju, ka galu galā neizvairīšos no sarunas ar tēvu, tomēr nebiju gaidījusi, ka tas notiks tik drīz. Protams, es centos atrast visdažādākos attaisnojumus, kāpēc nevaru ar viņu aprunāties – darbs, nogurums un tādā garā -, bet tēv nerimās. Jau pēc vairākām dienām viņš izdomāja, kā atvilināt mani uz savu kabinetu. Kad pēc darba ierados kajītē, Marija pasniedza man zīmīti ar tekstu, ka man jāierodas pie kuģa policijas inspektora direktora kabinetā. Uzreiz izbijos, nesaprotot, ko tik sliktu es izdarīju, ka mani jau izsauc policija. Tomēr, kad vilcinoties tomēr aizgāju uz tikšanos, izrādījās, ka nekāda inspektora tur nemaz nebija. Vēl trakāk – arī direktora tur nebija, bija tikai mans tēvs – stāvēja pie plašā loga ar viskija glāzi rokā un lūkojās tālumā.

Kad ienācu telpā, viņš uzreiz nolika glāzi uz galda un aicināja mani apsēsties. Negribēju šeit uzkavēties, tāpēc paliku stāvam, bet tēvs bija nelokāms – vēlreiz lika apsēsties uz baltā ādas dīvāna, tāpēc nespēju protestēt.

- Alise, es tikai vēlos ar tevi aprunāties, - viņš klusi un mierīgi sacīja, apsēžoties uz liela biroja krēsla. Viss kabinets bija iekārtots gaišos toņos, līdzīgs manai un Marijas kajītei. Šeit bija rakstāmgalds, pie kura vīrietis tagad sēdēja, balts skapis ar stikla durvīm, aiz kurām vīdēja gan dažādas grāmatas biezos, brūnos vākos, gan vairākas alkohola pudeles. Nemaz nezināju, ka mans tēvs iedzēra.

- Tāpēc jāizliekas par policistu? Nu, izlikties jau tu proti, - paraustīju plecus, lūkodamās uz pretējo sienu, kur karājās pasaules karte.

- Tici man, es tā nerīkotos, ja tu uzreiz piekristu ar mani tikties.

- Ķeries pie lietas. Ko tu gribi no manis? Esmu aizņemta, un man nav divu stundu, lai ar tevi te pļāpātu. Mani gaida draugi. – Tā gan nebija gluži taisnība, tomēr tēvam to zināt nevajadzēja. Labāk, lai domā, ka steidzos, varbūt tad neievilks sarunu. Lai gan uz to bija visai naivi cerēt.

- Priecājos, ka jau esi atradusi draugus, - viņš pasmaidīja, un brīdi man pat likās, ka smaids ir patiess. Vai viņš tiešām par mani tik ļoti uztraucās? Vai arī tēvs vienkārši bija labs aktieris un labi spēlēja savu lomu. Iestājās neilgs klusums, kad viņš to beidzot pārtrauca. – Paklau, es zinu, ka joprojām nevari man piedot notikumus pirms tik daudziem gadiem... Zinu, ka rīkojos nepareizi, kad pametu tavu mammu, bet...

- Tu tagad taisies izsūdzēt visus savus grēkus? Esmu tikusi tam pāri, - skeptiski nomurmināju, kaut gan tie bija meli, un mēs abi to lieliski zinājām. Es joprojām nespēju tikt tam pāri. Tā bija manas bērnības lielākā trauma, un to tik vienkārši nevar aizmirst. Prātā uzreiz uzvirmoja jaukās atmiņas, kā mēs trijatā smejoties ēdām saldējumu vai braucām uz jūru, vai gājām uz atrakciju parku. Papurināju galvu, cerēdama, ka atmiņas paudīs un to vietā parādīsies nejaukās – kā mamma uzzināja, ka tēvs viņu krāpj, kā viņi strīdējās un tētis aizgāja pie tās sievietes, kā viņš centās mūs iepazīstināt un kā mamma raudāja caurām dienām. Man vajadzēja viņu atcerēties nejaukā gaismā, tomēr pa vidu nez kāpēc jaucās arī labās atmiņas.

- Alise, es vēlreiz gribētu atvainoties.

- Kāpēc jūs visi uz šī kuģa to vien darāt, kā atvainojaties? – izplūdu smieklos, atcerēdamās, kā pirms dažām dienām tas muļķis Alekss lūdzās, lai piedodu par nepatikšanām, ko viņš man sagādāja darbā.

- Nezinu, par ko tu runā, bet man tiešām ir tev šis tas jāpaskaidro, - viņš atlaidās dziļāk savā krēslā; sakrustoju rokas uz krūtīm un vēroju tēvu. – Tu visu šo situāciju redzi no septiņgadīgas meitenītes skata punkta, un tad tu redzēji arī mātes reakciju uz to, tomēr arī man ir savs viedoklis. Tas, kā es to visu redzēju.

- Nu, un kāds tas ir? – skeptiski jautāju, jo man tas bija visai vienaldzīgi.

- Kad iepazinu tavu mammu koledžā, biju ļoti jauns. Mēs abi bijām vēl bērni, bet to nesapratām. Pavadījām ļoti daudz laika kopā un pēc apmēram diviem gadiem, kad pabeidzām studijas, izlēmām apprecēties, jo likās, ka tas ir liktenis. Bijām līdz ausīm iemīlējušies viens otrā. Drīz vien pēc kāzām izrādījās, ka tava mamma bija stāvoklī ar tevi. Kad tu piedzimi, ne par ko citu nespējām domāt, tu biji mūsu pasaule. Un tad... Kad tev bija apmēram pieci gadi, es sapratu: mūsu mīlestība nemaz nebija mīlestība, bet vienkārši ļoti stipra pieķeršanās. Neko tavai mammai neteicu, jo negribēju viņu aizvainot, tāpēc dzīvoju tā vēl divus gadus.

- Un tad tu satiki savu īsto mīlestību, ne tā? – iespurcos. Atcerējos, ka viņa mīļākā bija apmēram divdesmit divus gadus veca meitene.

- Par to mēs parunāsim citreiz, labi? Tagad es tev stāstu par mani un tavu māti. Tad lūk, pēc šiem diviem gadiem es satiku Veroniku. No sākuma izturējos, kā agrāk, lai tava mamma neko nemana. Un viņa arī neko nemanīja, tomēr es gan redzēju, ka arī viņa pret mani ir kļuvusi vēsāka. Tad beidzot es sadūšojos un, izrunājoties ar tavu mammu, aizgāju.

- Tad kāpēc viņa visu laiku raudāja? Ja jau jūs izrunājāties...

- Tavā vecumā nu gan vajadzētu saprast, ka jebkura šķiršanās ir smaga, neskatoties uz to, vai tas bija spontāni, vai abi izrunāja visu. Turklāt nav jau tā, ka es nepalīdzēju tavai mammai finansiāli. Es visu laiku sūtīju naudu, lai tev nekā netrūktu. Līdz viņa satika Viljamu, un jums vairs nebija ne par ko jāuztraucas. Tad tava mamma vienkārši pateica, ka jums mana nauda nav vajadzīga.

- Labi, viss, pietiks, - pielēkusi kājās, dusmīga noskaldīju. Nez kāpēc likās, ka šo stāstu viņš ir izgudrojis. Es joprojām vairāk ticēju mammai, nekā viņam. Es taču redzēju, kā viņa visu laiku raudāja, kā viņa gāja uz bāriem, atstājot mani ar vecmāmiņu, lai gan apgalvoja, ka dodas uz darbu. – Man jāpadomā, - aši noteicu un steidzos ārā no kabineta, kad pēkšņi atkal kaut kur ietriecos. Mana veiksme bija vienkārši augstā līmenī.

No sākuma likās, ka esmu ieskrējusi sienā, taču siena nevarēja būt tik mīksta. Pacēlu skatienu un atkal pamanīju lielās, zilās acis. Ak, kungs. Ne jau nu atkal. Tas laikam bija kaut kāds lāsts.

- Ko tu darīji pie kuģa īpašnieka? – viņš jautāja; izrāvos no puiša tvēriena.

- Kāda tev starpība? Man tevis dēļ ir vienas vienīgas problēma, tāpēc liec mani mierā, - pagriezos un vēlējos mesties prom, bet viņš mani apturēja. Protams.

- Es tagad tevi izsekošu, kamēr nesaņemšu piedošanu, - viņš izaicinoši pasmaidīja, un es ātri novērsos, nespēdama lūkoties Aleksa sejā.

- Dari tā, ja vien vēlies lidot aiz borta, - pārliecināti noskaldīju un, pagriezusies uz papēža, aizsoļoju prom.