DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TREŠĀ NODAĻA

Nākamās divas diennaktis aizritēja kā miglā. No sākuma skraidīju pa visu māju un kravāju čemodānu trim mēnešiem, tad devos ar mammu pa veikaliem, lai gan centos izlikties, ka esmu uz viņu apvainojusies par to, ka mani sūtīs uz nekurienes vidu strādāt par apkopēju. Protams, es ilgi nevarēju dusmoties, lai gan dziļi sirdī joprojām jutos īgna un neapmierināta par šādu iznākumu.

Mana lidmašīna izlidoja uz Spāniju no Ņujorkas nakts vidū, tāpēc pavisam samiegojusies pusnaktī mēroju ceļu uz lidostu pa apgaismotajām pilsētas ielām. Ņujorka nekad negulēja, tomēr mana mazā māsa Deizija, uzlikusi galvu man uz pleca, čučēja, kamēr mamma priecīga čaloja ar taksometra vadītāju. Viljams ar Oliveru bija palikuši mājās, bet mamma ar māsu izlēma mani pavadīt, lai gan pavisam nopietni apgalvoju, ka varu aizbraukt arī viena. Galu galā turpmākos trīs mēnešus kaut kā būs jāizdzīvo vientulībā, kāpēc tad nevarētu tikpat vientuļi aizbraukt uz lidostu?

Kad pulkstenis rādīja jau divi naktī, beidzot atrados lidmašīnā, iekārtojusies savā vietā. Izrādījās, ka Viljams bija nopircis man biļeti pirmajā klasē, tāpēc nākamās septiņas stundas varēšu pavadīt guļus stāvoklī kā normāli cilvēki.

- Vai jums kaut ko atnest, jaunkundz? – Man klāt pieliecās apmēram trīsdesmit gadus veca stjuarte un jautāja; viņas lūpu kaktiņi bija savilkti uz augšu, kas lika domāt, ka sievietei patīk divos naktī iznēsāt klientiem kafiju un segas. Bet tāds u bija viņas darbs.

- Nē, paldies, - tikpat laipni atbildēju. – Es labprāt nosnaustos.

- Protams, - viņa atsmaidīja, un mans krēsls sāka lēnām nolaisties, līdz es atrados gandrīz horizontālā stāvoklī. Šeit bija tik ērti un sega un spilvens tik mīksti un silti, ka drīz vien aizmirsu par skaļo Ņujorku un visām savām nebūšanām, un iegrimu dziļā miegā.

Pamodos tieši mirklī, kad stjuarte maigā balsī sveicināja pasažierus un sacīja, ka pēc stundas jau nolaidīsimies Valensijā. Biju nogulējusi sešas stundas, un tagad ar nepacietību gaidīju brokastis. Pirmajā klasē baroja daudz labāk, nekā ekonomiskajā, tāpēc ar dvīņiem vienmēr gaidījām tieši šo brīdi. Turklāt man jau kurkstēja vēders.

Pēc apmēram pusotras stundas bijām piezemējušies Spānijā un, kad beidzot saņēmu savu čemodānu, devos uz stāvlaukumu, kur atradu taksometru, ar kuru varēju mierīgi runāt angļu valodā. Spāņu valoda, lai gan bija diezgan skaista, man nepadevās. Nevarēju izdabūt pār lūpām pat tādu vieglu teikumu kā „Mans vārds ir Alise", tāpēc priecājos, ka taksometrs gandrīz bez akcenta runāja manā dzimtajā valodā.

Paskaidroju viņam, kur man jānokļūst, un drīz vien riņķojām pa Valensijas ieliņām ostas virzienā. Šī pilsēta bija tik klusa, salīdzinājumā ar Ņujorku! Biju tik ļoti pieradusi pie mūzikas, saukļiem, mašīnu taurēm un citām cilvēku radītām skaņām, ka šī vieta likās pārāk klusa. Atstājusi taksistam mazliet vairāk naudas, nekā bija nepieciešams, izkāpu ostā, uzreiz pamanīdama milzīgo kuģi, kas piederēja manam tēvam. Ja jau šis kruīza kuģis no ārpuses izskatījās tik iespaidīgs, kāds tas būs no iekšpuses? Nemaz negaidīju, ka tēvam varētu piederēt kaut kas tāds.

Man jau no bērnības ļoti patika kuģi un jūra, un mēs ar ģimeni vairākas reizes bijām devušies kruīza braucienos netālu no Ziemeļamerikas krastiem, taču nekad nebiju kuģojusi pa Eiropas jūrām. Patīkamais satraukums mazliet uzlaboja manu garastāvokli, tāpēc raitā solī devos pakaļ citiem tūristiem, līdz, izgājusi kontroli, nonācu uz klāja, kur uzņēma pasažierus.

- Laipni lūgti uz mūsu kruīza kuģa, - mani sveicināja jauna meitene, kurai gribēju uzsmaidīt, līdz pēkšņi kā no nekurienes parādījās mans tēvs; viņš nāc manā virzienā ar atplestām rokām, un es uzreiz saviebos. Nu gan labais draugs. Viņš laikam domāja, ka es metīšos viņa apskāvienos. Kā tad.

Garastāvoklis uzreiz pasliktinājās, un es, it kā neredzēdama tēvu, atkal pievērsos meitenei.

- Es esmu jaunā apkopēja. Alise Harisona.

- Tūlīt apskatīšos, - viņa man atbildēja un pievērsās planšetdatoram.

- Alise, prieks tevi redzēt! – tēvs iesaucās un smaidot mani uzlūkoja. – Jau iedomājos, ka mamma pārdomās tevi šurp sūtīt. Negribēja jau atdot tevi vismaz uz vasaru.

- Kā tad, - noburkšķēju. – Es neesmu mājdzīvnieks, lai mani kādam atdotu. Vai es varētu beidzot uzzināt, kurā kajītē man jādzīvo? – Atkal pievērsos meitenei, kura pamāja ar galvu un, palūkojusies uz manu tēvu, atbildēja:

- Šeit būs jūsu kajītes atslēga, - viņa man pasniedza plastikāta karti ar kruīza kuģa ģerboni. Uz tā melniem burtiem bija uzrakstīts numurs „1238". – Tas būs darbinieku stāvā.

- Paldies! Veiksmi darbā! – tēlotā priekā sacīju un, stiepjot līdzi čemodānu, devos viņai garām, nemaz neatskatīdamās uz tēvu.

- Alise, pagaidi! – man aiz muguras atskanēja pazīstamā balss. Viņš laikam neliks mani mierā.

- Kas ir? – Strauji pagriezos, un tēvs gandrīz uzskrēja man virsū.

- Meitiņ, pagaidi. Varbūt aprunāsimies? – viņa balsī skanēja cerība, kuru ar lielāko prieku sagrāvu.

- Paklau, esmu nogurusi, ja? Gribu atpūsties un iekārtoties, ja jau rīt man jāsāk vergot par apkopēju. – Pagriezos, un atkal devos prom lifta virzienā. Šoreiz man neviens nesekoja, tāpēc atviegloti uzelpoju, kad viena iekāpu liftā, kas bija no visām pusēm apzeltīts. Te tiešam bija grezni. Nobraukusi uz vajadzīgo stāvu, meklēju savu kajīti un izrādījās, ka nemaz tik ilgi nebija jāmeklē. Darbinieku klājs, protams, bija daudz vienkāršāks, nekā pasažieru, bet arī šeit bija visai moderns iekārtojums.

Atvērusi savas kajītes durvis, uzreiz sapratu, ka nedzīvošu šeit viena. Kajīte bija neliela, tomēr pietiekama diviem cilvēkiem. Šeit pat bija neliels logs, caur kuru ieplūda silta vasaras gaisma. Gar divām sienām atradās divas vienvietīgās gultas, uz abām bija uzklāti gaiši zili palagi. Pati telpa arī bija iekārtota zilos un baltos toņos. Šeit bija arī neliela vannas istaba ar dušu, tualeti un izlietni. Uz vienas no gultām atradās soma, uz naktsgaldiņa jau bija salikti dažādi priekšmeti, piemēram, austiņas, kaut kādas lapas un grāmata, tāpēc nopratu, ka šī kajītes puse jau bija aizņemta. Novietoju čemodānu guļus pie savas gultas un vēlreiz visu aplūkoju. Virs guļvietas bija arī grāmatplaukts, kur kaut ko nolikt.

Tikko biju ievēlusies gultā, pie kajītes durvīm pieklauvēja. Pirmā doma bija, ka tā ir mana istabas biedrene, tomēr tad apjēdzu, ka viņai pašai bija sava atslēga. Atnācējs bija visai uzstājīgs, un klauvējieni nerimās, tāpēc nopūtusies devos atvērtu durvis. Tiklīdz biju to izdarījusi, nožēloju savu rīcību. Gaitenī stāvēja mans tēvs. Atkal.

- Ko tu gribi?

- Alise, mēs tā arī neaprunājāmies. Vai drīkstu ienākt? – Viņš bija patiešām noskaņots draudzīgai sarunai.

- Nē, - atcirtu. - Es saprotu, ka vēlies ar mani draudzēties un tādā garā. Ja domā, ka tagad kļūsim par tuvākajiem tētuku un meitiņu pasaulē, tad tu dziļi maldies. Esmu šeit, lai pelnītu naudu.

- Alise... Es vēlos ar tevi aprunāties, neko vairāk neprasu, - vīrietis izskatījās sāpināts, bet man bija vienalga.

- Es gan nevēlos ar tevi runāt. Desmit gadus nebiju tev vajadzīga, un tagad pēkšņi gribi aprunāties? Nekā nebija. Un vispār – nevajag mani izsekot. Es negribu, lai kāds šeit zinātu, ka esmu kuģa īpašnieka meita, - noskaldīju un aizcirtu tēva deguna priekšā durvis.