DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA

- Lai nu paliek, - Aleksa mamma Katrīna atmeta ar roku. – Mums vajadzētu vēl kādreiz šādi pasēdēt, vai ne? – viņa vaicāja, nevērzdamās ne pie viena konkrēti. Jau taisījos atvadīties un doties prom, kad sieviete sacīja: - Alekss, vai pavadīsi, lūdzu, Alisi līdz kajītei? Ir jau diezgan vēls, negribu, lai tik jaukai meitenei kaut kas notiek.

- Protams, māt, - puisis nopietni atbildēja, pamādams ar galvu. Viņa sejas izteiksme bija tik neitrāla un neko neizsakoša, tāpēc diez vai kāds iedomājās, ka viņš mani pavadīs ar vislielāko prieku. Novēlējuši visiem labu nakti, devāmies prom, tomēr, tā vietā, lai ietu uz manu kajīti, nogriezāmies citā virzienā un gājām Aleksa apartamentu virzienā. Bija tikai deviņi vakarā, tāpēc varēju ar viņu pavadīt vēl dažas stundas. Kad beidzot nonācām puiša kajītē, viņš cieši aizvēra durvis, bet es pa to laiku ieslēdzu nakts lampiņu pie sienas; istabā valdīja puskrēsla, kas radīja vēl romantiskāku noskaņu. Alekss mani apskāva un grieza uz riņķi, lai gan smejoties spiedzu, lai liek mani zemē. Kad puisis beidzot apstājās, stāvējām istabas vidū un skūpstījāmies. Pēc mirkļa atrāvos un smaidot sacīju:

- Aizver acis. – No sākuma viņš negribēja un nesaprata, kam tas vajadzīgs, tomēr beigu beigās paklausīja. Aši izvilku no somiņas nelielu kastīti, un ļāvu atvērt acis. – Zinu, ka tava dzimšanas diena bija jau diezgan sen, taču man gribējās tev kaut ko uzdāvināt, - pasniedzu brūno kastīti. Alekss satvēra manu aiz rokas un, aizvilcis līdz gultai, apsēdināja, un tikai tad atvēra kastīti, kurā bija ādas rokassprādze ar kuģa stūri.

- Kā topošajam kapteinim, - smaidot paraustīju plecus. Zināju, ka tā bija visai stulba dāvana, tomēr neko citu nevarēju izdomāt.

- Tā ir burvīga, - puisis aplika rokassprādzi ap roku un pieliecās, lai mani noskūpstītu. Atlaidāmies guļus, un es jutu, kā Aleksa maigās rokas slīd pa manu ķermeni.

- Tātad man vienkārši vajag tev uzdāvināt kaut kādu nieku, lai saņemtu tik labus skūpstus? – starp skūpstiem smejoties vaicāju. Puisis apstājās un smaidīdams lūkojās man pretī.

- Ja vēlies redzēt mani kailu, vienkārši pajautā, - viņš koķeti atbildēja, turpinādams mani skūpstīt, bet es atrāvos, izkļūdama no viņa ciešām tvēriena. Puisis apgāzās uz muguras. Nesaprazdams, kas notiek, viņš vaicāja: - Vai es izdarīju kaut ko nepareizi?

- Nē, - iesmējos, papurinādama galvu. – Viss ir lieliski. Vienkārši... Mēs esam kopā tikai nedēļu, un es neesmu gatava seksam ar tevi. Zinu, ka tu par to domā, - klusi atbildēju, juzdamās nomākta. Puisis pierāpās man tuvāk, satverdams manu seju plaukstās.

- Alise, es... Es par to pat nebiju domājis.

- Nemelo, - plati pasmaidīju; labais garastāvoklis bija atgriezies.

- Labi, es par to domāju, - viņš atzinās. – Protams, ka es par to domāju, un ne tikai kopš esam kopā. Es par to biju domājis arī pirms tam. Tas ir normāli, esmu taču pusaugu puisis, - viņš iesmējās. – Tomēr tam jābūt brīdim, kad abi būsim tam gatavi, - Alekss pasmaidīja, ieskaudams mani savā ciešajā tvērienā. Piekļāvos puiša plecam, ieelpodama viņa smaržu, un tajā mirklī man vairs neko nevajadzēja.

- Mums ir labi arī tāpat, vai tad ne? – viņš pēc neilga klusuma brīža vaicāja. Neatbildēju, nezinādama, ko teikt.

- Man laikam būtu jāiet, - mainīju tematu, palūkojusies uz sienas pulksteni. Bija jau pusvienpadsmit. Kā laiks varēja paskriet tik ātri?

- Varbūt paliksi? – viņš cerīgi ielūkojās man acīs. – Apsolu, ka mēs vienkārši gulēsim blakus, - Alekss pasmaidīja. Brīdi apdomāju šo vilinošo iespēju, taču tā vietā, lai piekristu, papurināju galvu.

- Atruna, ka pavadīju laiku ar tēvu, nederēs, ja ieradīšos no rīta, - ieķiķinājos. – Marija man neticēs. Piedod, - nočukstēju, noskūpstīdama puisi uz lūpām. Viņš palika sēžam uz gultas, bet es piecēlos un, vēlreiz viņu uzlūkodama, izslīdēju pa durvīm, steigdamās uz savu kajīti.

Lai kā cerēju, ka istabas biedrene jau būs devusies pie miera, tā nenotika. Kad klusi ienācu iekšā, Marija sēdēja savā gultā, lūkodamās telefonā. Pamanījusi mani, viņa pielēca kājās un sāka savu iztaujāšanu.

- Nu, kā gāja? Kur jūs ar Zaku bijāt? Par ko runājāt? – Pirmajā mirklī nesapratu, par ko draudzene runāja, tāpēc neizpratnē lūkojos viņā, līdz pēkšņi aptvēru un sacīju:

- Marij... Kāpēc lai es būtu ar Zaku? – Biju izbrīnīta.

- Kā? Viņš teica, ka jums ir norunāta tikšanās!

- Nē, - purināju galvu. – Es biju vakariņās ar tēvu un kuģa kapteiņa ģimeni.

- Tātad tu aizmirsi par Zaku? – Marija izskatījās vīlusies. – Es te pūlos uzlabot viņas personīgo dzīvi, bet viņa ignorē sarīkotos randiņus! – Gribēju pateikt, ka ar manu personīgo dzīvi viss bija kārtībā, tomēr izlēmu labāk paklusēt, iekozdama apakšlūpā.

- Marij... - klusi sacīju. – Paldies, ka tu centies man palīdzēt, bet nevajag, - centos runāt maigi, lai meitene nekļūtu vēl dusmīgāka.

- Nekas, rīt atvainosies Zakam, un viss būs kārtībā, - draudzene izlikās, ka nedzirdēja manus vārdus.

- Marij, man viņš pat nepatika. Viņš, protams, centās būt jauks un tādā garā, bet man nevajag romānu uz vienu mēnesi.