DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

OTRĀ NODAĻA

Tajā pašā vakarā izdarīju lielāko kļūdu savā mūžā – izlēmu atbildēt uz kārtējo tēva zvanu -, un tagad to nožēloju līdz pat sirds dziļumiem. Taču ne jau vienkārši par to, ka dzirdēju viņa rupjo balsi vai vārdus „mīļā meitiņa" (kāda es viņam biju „mīļā meitiņa", pie velna?!). Biju dusmīga uz sevi par pavisam citu – ja nepaceltu klausuli, neuzzinātu, ka mani plāno sūtīt uz cietumu okeāna vidū uz trim mēnešiem. Un, kas zina, ja nerunātu ar tēvu, varbūt mamma pārdomātu.

Dažas dienas pirms vasaras brīvlaika mamma paziņoja, ka tēvam ir taisnība un man jādodas pie viņa uz kuģi. Protams, ar to nebiju apmierināta, protams, centos viņu atrunāt, cerēju, ka vismaz Viljams iestāsies par mani, tomēr nekas nelīdzēja. Mamma bija nelokāma.

- Tā būs gan kā mācība par sliktajām sekmēm skolā, gan kā piepelnīšanās. Skat, varēsi pat savākt naudu pēdējā gada ekskursijai uz Eiropu.

- Bet mammu! Tu zini, ka es neciešu tēvu par to, ko viņš pastrādājis! – protestēju, izslēgdama datoru, lai veltītu visu savu uzmanību šai sarunai un atrastu piemērotus argumentus, kas liktu mammai pārdomāt savu lēmumu. – Turklāt tu apsolīji, ka pati apmaksāsi visu ceļojumu – kā dāvanu!

- Alise, vai tad tu nepriecājies par savu tagadējo dzīvi? Par mani un Viljamu, par mūsu dvīnīšiem... Ja tavs tēvs toreiz nebūtu mani krāpis un devies uz kūrortu, es nebūtu satikusi Viljamu un tētis nebūtu nopircis kruīza kuģi... - Sieviete apsēdās uz lielās gultas malas un skatījās tieši uz mani. Likās, ka viņa ir noskumusi par manu neapmierinātību.

- Es to visu zinu, mammu, bet tas neliek man viņu iemīlēt. Man bija tikai septiņi gadi, kad viņš aizbrauca! Man vajadzēja tēti, īsto tēti... Mammu, es saprotu, ka tu ļoti mīli Viljamu, arī es viņu mīlu un esmu viņam pateicīga, un dažreiz man ir žēl, ka viņš nav mans īstais tēvs... Es tiešām nezinu, kā izturēšu trīs mēnešus tā lopa sabiedrībā... Ja vien jūs varētu atbraukt...

- Tu taču zini, ka mums ir jāstrādā. Mūsu atvaļinājums šogad jau bija aprīlī, mēs taču visi braucām uz Parīzi, vai tad jau aizmirsi? Un ziemā arī bijām Indijā... Viljams nevar visu pamest un aizlaisties vēl uz mēnesi. Turklāt tavs tētis nav nekāds lops, dārgā. Viņš nebija bagāts, bet tagad mēs visi dzīvojam pārticībā. Mirklī, kad satiku Viljamu, jau biju Teiloram piedevusi viņa nodevību.

- Neticu, - noskaldīju. – Kā var piedot kādam, kurš atstāj tevi vienu ar mazu bērnu un aizlaižas uz kūrortu, lai padraiskotos ar meitenēm!

- Redzi, dažreiz notiek pavisam ačgārni. Mēs ar Teiloru bijām tik jauni, nesapratām, ka neesam domāti viens otram. Tāpēc arī nekas neizdevās. Bet, kad es toreiz sēdēju krodziņā un pie manis nejauši pienāca Viljams, manī kaut kas uzzibsnīja, it kā strāva... Arī ar tevi tā notiks, un tad tev jāzina, ka tas ir īstais cilvēks. Padomā par to, un varbūt tieši šajā vasarā notiks brīnums.

- Mammu! Man ir tikai septiņpadsmit! – iesmējos un metu pret mammu ar spilvenu, ko paķēru no gultas, bet viņa jau bija izsprukusi no istabas, tāpēc zināju, ka saruna neko nav devusi un jau pēc dažām dienām lidošu uz savu vasaras cietumu.

- Nu, ko viņa teica?- Grēta nepacietīgi jautāja, iegāzdamās kafejnīcas dīvānā kā tāda zoss. Biju jau pasūtījusi ēdienu, kamēr gaidīju draudzeni no tenisa treniņa, tāpēc, kad viesmīlis atnesa vakariņas, īsumā pārstāstīju savu un mammas sarunu.

- Cik negodīgi! Un stulbi... - Grēta murmināja, košļādama salātu lapu. – Viņa taču apsolīja, ka apmaksās tev ceļojumu uz Eiropu kā dāvanu par vidusskolas beigšanu! Un ja nu viņa tagad pierunā arī manus vecākus, ka nevajag man neko dāvināt?

- Tur jau tā lieta! – piebalsoju. Atcerējos, ka arī Grēta bija pierunājusi vecākus – lidojums uz Eiropu būs dāvana pirms koledžas. – Katrā gadījumā – neraizējies, tavējie jau tevi neaizsūtīs uz nekurienes vidu vergot!

- Ar tevi jau es būtu laimīga! Vismaz uz mēnesi, jo jūlijā ir tenisa nometne... Ko es darīšu bez tevis visu vasaru? – Grēta bija saskumusi. Vienā malkā izdzēru savu apelsīnu sulu un saprotoši palūkojos uz draudzeni. Arī man vajadzēs iztikt trīs mēnešus vienatnē, kā tādai īstai ieslodzītajai.

- Un tad vēl ir Rihards un Džeiks, vai aizmirsi? – Pēc neilga klusuma brīža draudzene atsāka sarunu. – Mēs taču gribējām sadraudzēties ar viņiem tieši šajā vasarā! Tas bija mūsu plāns... - Jā, Grētai taisnība. Rihards un Džeiks bija vieni no skolas populārākajiem puišiem, futbola spēlētāji un labākie draugi, tāpēc mēs ar meiteni jau janvāra sākumā apsolījām viena otrai, ka vasara būs laiks, kad pievērsīsimies puišiem. Beidzot. Un tagad kaut kādu stulbu atzīmju dēļ visi mērķi bija sagandēti.

- Zinu, zinu, - skumji noteicu. – Nekas cits neatliks, kā izdarīt to septembrī, kad atgriezīšos, - paraustīju plecus.

- Un ja nu tu satiksi savu otro pusīti? – Grēta ieķiķinājās.

- Tikai nesmīdini! Ko es tur varētu satikt? Pumpainu memmesdēliņu vai bārdainu četrdesmitgadīgu veci? – Iesmējos. Samaksājušas par vakariņām, devāmies pastaigāt pa pilsētas ielām, ieķērušās viena otrai elkoņos. Pavadījām kopā visu vakaru, jo jau nākamajā dienā man vajadzēs kravāt čemodānu un naktī doties uz lidostu, lai pavadītu apmēram divpadsmit stundas lidmašīnā līdz Valensijai Spānijā, kur šajās dienās atrodas tēva kruīza kuģis.