DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA

Nākamajā dienā, ejot uz baseinu, ieraudzīju kaut ko briesmīgu. Mans tēvs sēdēja atpūtas zonā pie baseiniem un smējās ar kaut kādu sievieti. Uzreiz aizmirsu par saviem plāniem sauļoties un palasīt grāmatu, un pagriezos pretējā virzienā. Biju tik šokēta par ieraudzīto, tāpēc steidzos pie Aleksa, lai visu pastāstītu.

- Kas noticis? – viņš iesmējās, kad aizelsusies ieskrēju viņa kajītē.

- Tikko redzēju savu tēvu ar kaut kādu sievieti! Viņi izskatījās pēc īstiem mīlas balodīšiem! Un viņa ir gandrīz divas reizes jaunāka pa tēvu! – biju tik šokēta.

- Alise, tev vajadzētu aprunāties par to ar savu tēvu, nevis mani. Viņš noteikti tev visu paskaidros. – Alekss ieteica. - Varbūt tu vienkārši pārprati!

- Smieklus un saldējumu? Nē, nedomāju, ka to varētu pārprast, - papurināju galvu. Alekss pasniedza man ūdens glāzi, lai es varētu nomierināties. Pēc viņa ieteikuma sarunāju ar tēvu tikšanos pusdienlaikā, un drīz vien devos ar viņu pusdienās, juzdamās neomulīgi. Tēvs visu laiku runāja, bet es tikai smaidīju un māju pretī, nezinādama, ko atbildēt, jo prātā visu laiku jaucās domas par redzēto pie baseina.

- Alise, klau, tu izturies kaut kā dīvaini, - tēvs pēkšņi sacīja, ielūkojies man tieši acīs. Baidījos, ka viņš tajās ieraudzīs patiesību, tāpēc aizgriezos.

- Viss kārtībā, - mīklaini pasmaidīju.

- Varbūt tu vēlies labāku kajīti? Kaut kur augstākos stāvos, - viņš nerimās.

- Paldies, man patīk ar Mariju, - atteicu, lai gan doma par jaunu, lielāku un skaistāku kajīti vilināja. Tomēr sapratu, ka uz kuģa pavadīšu vēl tikai dažas nedēļas, tāpēc vēlējos šo laiku pavadīt ar draudzeni.

- Jā, tomēr tā ir domāta darbiniekiem, - tēvs neatkāpās. – Iedomājos, ka varbūt tāpēc tev nav garastāvokļa un tu esi tāda dīvaina, - viņš paraustīja plecus.

- Man nav garastāvokļa, jo... - aprāvos, iekozdama apakšlūpā. – Lai nu paliek, tās nav manas darīšanas, - noteicu, saprazdama, ka tā bija tiesa. Tas, ar ko tēvs pavadīja savu laiku, bija tikai viņa paša ziņā. Viņam pašam bija visas tiesības būt kopā ar citu sievieti. Un kāpēc es par to neiedomājos uzreiz?

- Alise, kas noticis? – Tēva skatiens bija caururbjošs.

- Es redzēju tevi ar to sievieti, - ātri nobēru. – Pie baseina.

- Ak, tu par Beatrisi? – viņš iesmējās, atgāzdamies krēslā. – Vai vēlies, lai es jūs iepazīstinu?

- O nē, - uzreiz atbildēju, pat nepadomādama. – Par tavu privāto dzīvi es negribu zināt.

- Izbeidz, - viņš iesmējās. – Beatrise ir jaunā bibliotekāre. Viņa tev noteikti patiks. – Nemaz nezināju, ka uz kuģa bija bibliotēka. Lai gan man pat nebija laika uz turieni iet.

- Tēt, labāk tiešām nevajag, - papurināju galvu. Pārējais pusdienu laiks paskrēja, runājot par dažādiem sīkumiem un vairs nepieminot to bibliotekāri Beatrisi. Kad devāmies ārā no restorāna, uz klāja uzskrējām virsū Aleksam, viņa mātei un mazajai māsai.

- Teilor, Alise, sveiki! – Katrīna atplauka smaidā, ieķerdamās dēlam elkonī. Uzsmaidīju Alekam, iekozdama apakšlūpā, jo ārkārtīgi vēlējos mesties viņam virsū, lai gan zināju, ka nedrīkstu. – Alise, vai tu zināji, ka tavs tēvs ir ļoti dāsns cilvēks? – sieviete turpināja.

- Jā, viņš par spīti mātei atļāva man veselu mēnesi atpūsties, - iesmējos, un visi pasmaidīja. Jutu, kā tēvs uzliek man plaukstu uz pleca.

- Nezinu, vai Alekss ir stāstījis saviem draugiem par lieliskajām ziņām, bet viņš ir iekļuvis Jūrniecības Universitātē Ņujorkā! – viņa gavilēja.

- Jā, kaut ko tādu viņš minēja, - nomurmināju, cenzdamās neizrādīt pārāk lielu interesi.

- Un lielākā problēma bija tā, ka nezinājām, kur lai Alekss dzīvo! Kopmītnes nav tā labākā vieta... Un iedomājies tik, ko tavs tēvs izdarīja?! – viņa čivināja. – Viņš atļāva Aleksam dzīvot savā dzīvoklī, jo pats uzturas uz kuģa! – sieviete gavilēja. Viņa izskatījās vairāk sajūsmināta, nekā pats Alekss.

- Nemaz nezināju, ka manam tēvam pieder dzīvoklis Ņujorkā. Viņš to nekad neminēja, - sacīju, palūkodamās augšup uz tēti.

- Vai aizmirsi, ka tu atteicies ar mani runāt, līdz biji spiesta to darīt? – viņš pasmaidīja. – Katrīna, tie ir nieki! Jūs esat mani draugi, un dzīvoklis tāpat stāv tukšs. Turklāt Alekss ir labs puisis, - viņš pasmaidīja, un Alekss uzreiz atplauka smaidā. Arī mani tas nevarēja nepriecēt – viens no vecākiem bija ļoti augstās domās par manu puisi. Tagad par to būs jāpārliecina arī mamma un Viljams.

Pēc mirkļa Katrīna ar bērniem aizgāja, un arī mēs ar tēvu izšķīrāmies, aiziedami katrs savā virzienā. Devos uz Aleksa kajīti, lai sagaidītu viņu tur. Puisis atgriezās pēc apmēram stundas, izbrīnīts, ka biju viņa istabā. Draugs mani uzreiz apskāva un noskūpstīja, un pēc skūpsta es smaidot sacīju:

- Mans tēvs par tevi ir labās domās. Iespējams, pat labākās, nekā viņš ir par mani, - iesmējos.

- Kāpēc?

- Viņš tev atļāva dzīvot savā dzīvoklī, bet man par dzīvokli neko neteica.

- Vai esi greizsirdīga? – viņš iesmējās, uzspiezdams man skūpstu uz lūpām.

- Beidz, viņš uz to dzīvokli noteikti ir atvedis vairāk meiteņu, nekā dzīvo visā Manhetenā, - iespurcos.

- Un tad es atvedīšu tevi, - viņš plati pasmaidīja, un mēs kopā iesmējāmies, droši vien abi iedomādamies kaut ko neķītru. – Diez, tava mamma zina par to dzīvokli?

- Nav ne jausmas. Kāpēc jautā? – saraucu uzacis.

- Domāju, vai viņa tur neieradīsies nepiemērotā brīdī, - viņš iesmējās un noskūpstīja mani. Ziņas par to, ka Aleksam vairs nebija jāmeklē mājvieta, bija satriecošas, jo tagad mums būs savs stūrītis, kur pavadīt laiku kopā. Protams, būtu daudz labāk, ja tētis piedāvātu dzīvoklī dzīvot man, viņa meitai, taču nevarēju sūdzēties, man tāpat bija laba mājvieta. Turklāt diez vai mamma atļautu man pārcelties un dzīvot vienatnē.

Pavadījuši laiku kopā vēl vairākas stundas, izšķīrāmies, jo biju sarunājusi tikties ar Mariju.