DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

  - Zini, man patīk Beatrise, - sacīju tēvam, soļodama viņam blakus pa klāju. Jau bija vakars, un tālumā rietēja saule.

- Tad tu tomēr ar viņu iepazinies? – tēvs izskatījās sajūsmināts.

- Jā, un es ceru, ka starp jums viss ir nopietni, - ielūkojos viņam acīs. Protams, man gribējās, lai tēvs beidzot atrastu sev sievieti, ar kuru gribētu pavadīt visu atlikušo mūžu, turklāt Beatrise izskatījās labs variants. Man galu galā nepatika, ka viņam bija īslaicīgi romāni, tas likās kaut kā nenopietni.

- Es arī tā ceru, meitiņ, - viņš nočukstēja un pēkšņi mani apskāva. – Starp citu, vai esi jau izlēmusi, kad dosies mājās? Es, protams, labprāt atļaušu tev šeit uzturēties, cik ilgi vien vēlēsies, tomēr baidos, ka tavai mātei tas nepatiks.

- Jā, viņa jau bija ārprātīgi dusmīga par manu brīvlaiku, - iesmējos. – Un jā, iedomājos, ka varētu lidot mājās divdesmit devītajā augustā. – Tas bija pēc četrām dienām.

- Vai tad tas nav datums, kad Alekss Teners lido uz Ņujorku? – tētis saviebās. – Man likās, ka viņš tev nepatika.

- Nepatika jau arī, - pamāju, neatklādama, ka pašlaik man viņš pat ļoti labi patika. – Bet es iedomājos, ka viņš varētu palīdzēt ar koferiem. Vismaz kaut kāds labums no viņa būtu, - aprauti iesmējos.

- Labi, skatīšos, ko varu izdarīt, - viņš pasmaidīja un, novēlējis labu nakti, devās prom. Iegāju iekšā un uzreiz devos suvenīru veikaliņu virzienā. Vēl nebiju nopirkusi dāvanas ne mammai, ne Viljamam, ne dvīņiem un pat ne labākajai draudzenei Grētai. Lai gan tagad šķita, ka mana jaunā labākā draudzene bija Marija. Izstaigājusi visus veikaliņus, nopirku gan suvenīrus, gan šādus tādus saldumus. Iegādājos dāvanas visiem, izņemot Oliveru, jo nezināju, kas no visa viņam varētu patikt. Brālis ar māsu bija gudrāki nekā lielākā daļa viņu vienaudžu, tādēļ dāvanas vienmēr bija problēma.

Tomēr nākamajā dienā problēma atrisinājās pati no sevis. Kad atnācu pie Aleksa, viņš uzreiz pamanīja, ka biju noskumusi un, kad jautāja, kas noticis, atklāju savu skumju iemeslu.

- Šķiet, man kaut kas ir, - viņš sacīja un, piegājis pie sava grāmatu plaukta, mirkli to pētīja, tad izvilka baltu grāmatu un pasniedza to man. Tā bija kuģniecības enciklopēdija.

- Izprasīju mammai, kad biju Olivera vecumā, - viņš paskaidroja.

- Bet tā ir tava, - papurināju galvu, vēlēdamās atdot puisim grāmatu. – Es nevaru to pieņemt.

- Ak, izbeidz. Man tagad to kuģniecības grāmatu būs pārpārēm, - viņš iesmējās, tāpēc noskūpstīju puisi, pateikdamās par enciklopēdiju.

Divdesmit devītais augusts pienāca ātrāk, nekā biju cerējusi. Bija pienākušas beigas šim lieliskajam piedzīvojumam, kuru nekad neaizmirsīšu. Atceroties, kā maija beigās negribēju uz šejieni braukt, man nāca smiekli. Ja būtu pierunājusi mammu un palikusi Ņujorkā, kas mani gaidītu? Ballītes, kafejnīcas un pludmale ar izskatīgiem puišiem? Nekas neparasts, savukārt šis kruīza kuģis bija pārvērtis manu dzīvi. Biju iepazinusies un sadraudzējusies ar brīnišķīgiem jauniešiem, kuri bija kļuvuši par maniem labākajiem draugiem, biju salabusi mieru ar tēvu un apjēgusi, ka viņš patiesībā ir labs cilvēks. Tāpat biju nopelnījusi naudu un izturējusi riebīgās Mereditas uzbraucienus, kas padarīja mani stiprāku. Bet pats svarīgākais – biju atradusi Aleksu.

Pēkšņi sapratu, ka nevēlējos pamest kuģi.

- Alise, man tik ļoti tevis pietrūks, - Marija iešņukstējās un metās man ap kaklu. Pasmaidīju, nelaizdama draudzeni vaļā. Kamēr kravāju mantas, uz mūsu kajīti bija atnākuši arī puiši. Viņi sēdēja kur kurš un apsprieda nākamās vasaras plānus, kad mēs ar Aleksu atgriezīsimies. Vēl nebiju devusies prom, tomēr jau nespēju sagaidīt nākamo gadu, kad atkal viņus redzēšu.

- Apsolu, ka, tiklīdz jūs ieradīsieties, sarīkosim labāko ballīti un piedzersimies, kā vēl nekad! – Metjū sajūsmināts apcerēja.

- Es jums parādīšu piedzeršanos! – Marija noskaldīja, nopietni uzlūkodama Pārkeru. Piegāju pie Aleksa un viņš apskāva manus plecus.

- Neuztraucies, es tev palīdzēšu, Marij, - smaidot ielūkojos Aleksa sejā.

- Piedod, Metjū, izskatās, ka tev vajadzēs dzert vienam, - Alekss iesmējās. Palūkojusies uz sienas pulksteni, apjēdzu, ka bija palikusi tikai pus stunda, līdz kuģis piestās pie sauszemes un mums nāksies doties uz lidostu, tāpēc atrāvos no drauga un aši metu čemodānā savas mantas. Vairs neuztraucos, ka tās būs saņurcītas, galvenais bija paspēt laikā. Draugi turpināja sarunāties, līdz Alekss aizgāja uz savu kajīti pēc kofera, bet es ar pārējiem devos augšā uz klāja, kur mūs jau gaidīja tēvs un Aleksa ģimene. Drīz ieradās arī Alekss un izrādījās, ka es uz trim mēnešiem biju paņēmusi vairāk mantu, nekā viņš uz gadu.

Un tad sākās atvadu brīdis, kas man vienmēr riebās visvairāk. Aleksa mamma lika zvanīt viņai katru dienu, neskatoties uz laika zonu atšķirību, kamēr es apskāvos ar Mariju, Metjū un Pārkeru. Viņiem katram bija kaut kas sakāms, un atvadas izvērsās ļoti sirsnīgas un sāpīgas reizē, jo draudzene sāka raudāt vēl vairāk. Arī Aleksa mamma šņukstēja, lai gan visu laiku slaucīja acis ar mutautiņu, lai neviens to neredzētu.

- Neraudi, es taču atbraukšu, - mierināju meiteni, apskaudama viņu vēlreiz.

- Jūs varētu atbrukt uz Ziemassvētkiem! – Katrīna iesaucās. Alekss to droši vien varētu, par sevi gan nebiju tik pārliecināta. Mammai diez vai patiktu šī ideja.

- Tad jau redzēsim, mammu, - Alekss sacīja, un es atviegloti uzelpoju, ka man pašai nekas nebija jāsaka. Beigu beigās piegāju pie tēta, un arī viņš mani apskāva.

- Man bija milzīgs prieks pavadīt šo vasaru kopā ar tevi, meitiņ, - viņš smaidot sacīja, viegli papliķēdams man pa muguru.

- Man arī tēt, - neviltotā mīlestībā atbildēju. – Drīz redzēsimies, - sacīju un piegāju pie Aleksa.

Puisis satvēra manu plaukstu, un mēs, sadevušies rokās,  kopā devāmies prom no kuģa, pretī nezināmajam.