DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA

Nākamās dienas bija briesmīgas. Man nebija garastāvokļa, visu laiku staigāju nomākta un vēlējos pavadīt laiku vienatnē, turklāt nācās izlikties, ka viss bija kārtībā, kad atrados Marijas un pārējo draugu sabiedrībā. Protams, Marija ik pa brīdim vaicāja, vai kaut kas bija noticis, tomēr centos melot, ka viss bija lieliski. Viņa neko nejautāja, acīmredzot saprotot, ka labāk nepiekasīties.

Bet vistrakākais bija brokastu un vakariņu laiks. Man nenāca apetīte, taču Marija katru rītu un katru vakaru vilka mani brokastīs un vakariņās ar draugiem, lai es izklaidētos. Un tur, protams, bija arī Alekss, kas padarīja situāciju vēl neveiklāku un briesmīgāku, jo nācās izlikties divtik spēcīgi. Centos smaidīt un izlikties, ka puisis man joprojām bija vienaldzīgs, tomēr tas īsti labi nepadevās, tāpēc lielāko daļu ēdienreižu vienkārši klusēju, ar acīm iedūrusies savā šķīvī. Kad maltītes bija galā, cik ātri vien spēdama, devos prom, lai nevajadzētu ar viņu runāt, lai gan vairākas reizes redzēju sāpes puiša acīs, tāpēc aši aizgriezos un steidzos prom.

- Alise, pagaidi! – divas dienas pēc mūsu šķiršanās mani panāca Marija. – Es pamanīju, ka tev nav garastāvokļa. – Jau atvēru muti, lai paziņotu, ka viss bija labi, tomēr nepaspēju, jo meitene satvēra manu roku un ielūkojās man acīs. – Un nemelo man! Klāj vaļā!

- Es vienkārši negribu braukt no šejienes prom, - teicu pirmo, kas ienāca prātā. – Esmu pie jums tik ļoti pieradusi! – Tā bija patiesība. Viņi visi bija kļuvuši par labiem draugiem, tomēr tas nebija mana sliktā garastāvokļa iemesls.

- Iesim, es zinu, kurš tev palīdzēs! – viņa vilka mani pa klāju un tikai pēc mirkļa pamanīju puišus, kuri sēdēja pie galdiņa un par kaut ko smējās. Marija domāja, ka man palīdzēs uzturēšanās puišu sabiedrībā? Viņa gauži maldījās. Ja vien draudzene zinātu, ka atrašanās blakus vienam no viņiem bija īpaši briesmīga, viņa tā nedarītu. – Metjū, vai tu varētu lūdzu atnākt? – viņa vaicāja. Kāpēc tieši Metjū? Kad viņš apstulbis lūkojās uz mums, nekustēdamies ne no vietas, Marija pienāca draugam klāt un kaut ko iečukstēja ausī. Viņš nopietni pamāja un tuvojās man.

- Vai tevi atsūtīja man palīdzēt? – noburkšķēju.

- Vai mēs varētu aprunāties? – viņš jautāja. – Prom no viņiem, - puisis pamāja pārējo draugu virzienā. Sakrustoju rokas uz krūtīm un nomurmināju kaut ko līdzīgu „Kaut vai.", tāpēc pagājām tālāk pa klāju, nostājušies pie treliņiem.

- Vai Marija pateica, ka man ir problēmas? – vaicāju. – Tad zini, man tādu nav.

- Es jau vairākas dienas redzu, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Un Alekss arī nav tāds, kā agrāk.

- Tiešām? – nevainīgi pasmaidīdama, izlikdamās, ka nesaprotu, kāpēc viņš par to runāja. – Kāds tam sakars ar Aleksu?

- Ak, beidz, Alise. Es taču esmu brunču mednieks, vai domā, ka neredzēšu, kad mani draugi iemīlēsies? – viņš vaicāja, ielūkojies man acīs. Uzreiz aizgriezos, tikai pēc mirkļa apjēgdama, ka tā bija kļūda. Cilvēki neskatījās citiem acīs, kad tiem bija ko slēpt. Un, ak vai, man tik tiešām bija ko slēpt.

- Kāpēc tu domā, ka esmu iemīlējusies? – iespurcos. – Un Aleksā? Tas taču ir smieklīgi. Viņš man riebjas.

- Tiešām? – Metjū pasmaidīja. Brīdi valdīja klusums, tad puisis sacīja: – Pirmkārt, es redzēju, kā Alekss pasūtīja ziedu piegādi, un pēc tam Marija līksmoja, ka tev kāds pielūdzējs uzdāvināja milzīgu ziedu pušķi. Otrkārt, brokastu laikā Alekss ielika tavā grāmatā kaut kādu zīmīti, kad devies nolikt netīros šķīvjus. Vai man turpināt?

- Tas vēl neko nenozīmē! – skaļi iesaucos. Vai tiešām Metjū zināja par mūsu attiecībām? Kā mēs varējām būt tik neuzmanīgi? Tomēr tas vairs neko nenozīmēja, jo mūsu attiecības bija izjukušas. Metjū vairs neko nepierādīs. – Tie bija draudzīgi žesti. Vari pajautāt jebkuram, - ar rokas vēzienu norādīju galdiņa virzienā, pie kura joprojām sēdēja draugi.

- Ja tu baidies, ka kāds uzzinās, tad neuztraucies. Es nevienam neko neteikšu, ja vēlaties savas attiecības paturēt noslēpumā.

- Kādas tur attiecības, - nomurmināju. – Viss ir beidzies.

- Ak tā! Es zināju, ka tu nespēsi melot! – viņš sajūsmināts iesmējās. Viegli iesitu puisim pa krūtīm, saprazdama, ka biju izpļāpājusies.

- Neviens par to nedrīkst zināt, skaidrs? – pasmaidīju, bet uzreiz kļuvu atkal nopietna. Metjū pamāja, tad piebilda:

- Vai viņš tev kaut ko izdarīja? Tas gan nelīdzinās Aleksam, tomēr... Mēs ar Pārkeru varam viņu pārmācīt, ja vēlies, - Tajā mirklī Metjū izskatījās tik vīrišķīgs. Uzreiz sapratu, ka biju novērtējusi viņu par zemu.

- Nē, nē, - aprauti iesmējos. – Viņš man nebūtu neko nodarījis. Vienkārši es drīz braucu prom, tāpēc izlēmām, ka starp mums nav vietas attiecībām, - paraustīju plecus.

- Tad tāpēc Marija uztraucas, ka esi noskumusi? Neraizējies, Alise, tu vēl atradīsi labu puisi. Tu esi forša meitene, - viņš pasmaidīja un, man par lielu brīnumu, cieši mani apskāva. Kad saruna bija beigusies, Metjū aicināja mani atgriezties pie pārējiem, bet sacīju, ka vēlos pabūt vienatnē, tāpēc soļoju pretējā virzienā pa klāju.

Kad biju nonākusi pietiekami tālu no draugiem, atradu brīvu galdiņu, pie kura apsēdos. Bija skaista, karsta diena, tāpēc viss, ko gribējās darīt, bija vienkārši sēdēt. Pat nebija noskaņojuma lasīt.

Nezināju, cik ilgi biju tā nosēdējusi, kad pār mani nolaidās ēna. Izbijusies pagriezos, pamanīdama, ka tas ir Alekss. Vai viņš tiešām neliks man mieru?

- Vai varam aprunāties?