DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

PIEKTĀ NODAĻA

- Tu nopietni? – Marija izbrīnīta jautāja, kad nākamajā rītā devāmies uz kafejnīcu brokastīs. – Tad nu gan, pirmajā dienā tev uzbrūk ķēmi, - meitene iesmējās. Iesmējos istabas biedrenei līdzi, lai gan man šīs atmiņas joprojām nesaistījās ne ar ko patīkamu. – Gribētu viņu redzēt, - Marija vēlreiz skaļi iesmējās, kad jau bijām ēdamtelpā. – Puiši, iedomājieties, mūsu Alisei...

- Tas ir viņš, - pārtraucu meiteni pusvārdā, pieskardamās viņas rokai. Pie galdiņa ar Pārkeru un Metjū sēdēja arī puisis, kura dēļ visu dienu pavadīju, tīrot tualetes.

- Nopietni? – Marija nočukstēja, un tad daudz skaļāk sacīja: - Puiši, iepazīstieties ar ķēmu! – viņa norādīja uz Aleksu.

- Tātad es esmu ķēms? Viņa pati... - pēdējos puiša vārdus nedzirdēju, jo asā atbilde man uz mēles jau bija gatava izlēkt ārpasaulē.

- Protams, vainīga ir nemākulīgā Alise! Viņa taču pirmo dienu strādā! Ko vēl tev paspēja pastāstīt tā Meredita?

- Kāds tam sakars ar...

- Izskatījās, ka jūs tik jauki vakar čalojāt. Nu, skrien, pastāsti, ka atkal aizskaru tavu daiļo pēcpusīti, varbūt šoreiz viņa liks man mazgāt ko vēl pretīgāku, - atcirtu.

- Paga, tu atkal biji ar Mereditu? – Metjū iesmējās, uzsitis draugam pa plecu. Viņš neko neatbildēja, tikai sakodis zobus mani uzlūkoja, tāpēc riebumā pagriezos un devos pēc ēdamā. Apspiedu vēlmi apsēsties pie cita galdiņa, jo zināju, ka Marija varētu apvainoties, tāpēc visas brokastis pavadīju klusēdama un lūkodamās savā šķīvī, un ar dakšu bakstīdama jau atdzisušo omleti. Kad beidzu ēst, sacīju, ka man šodien jābūt darbā ātrāk, tāpēc steidzos prom, nespēdama vairs atrasties viņu sabiedrībā.

Devos uz savu kajīti, kad mani kāds pasauca. Pagriezos un atkal ieraudzīju Aleksu.

- Ko tu gribi? – nīgri vaicāju. – Šķiet, mēs jau visu izrunājām.

- To tu sauc par izrunāšanos? – viņš iesmējās. Izskatījās, ka puisi šī situācija tikai uzjautrināja. – Tu jau tikai kliedzi man virsū.

- Atkal es esmu vainīga? Tu vienkārši esi...

- Paklau, es gribēju atvainoties. Es tiešām nebiju plānojis tevi nogāzt no kājām.

- Ak, tad dažreiz tu arī plāno šādus izgājienus? Tu nu gan esi bīstams cilvēks, - šķībi puisi uzlūkoju, cerēdama, ka drīz vien viņš liks mani mierā. Vai Aleksam nebija savu darīšanu? Vai tiešām es pievilināju nepatikšanas kā magnēts?

- Tu vienmēr esi tik īgna? – viņš centās pajokot, bet mana sejas izteiksme acīmredzot lika puisim apklust.

- Tikai ar tādiem kā tu.

- Kādiem? – viņš sarauca uzacis.

- Sērijveida nepatikšanu pievilinātājiem, - paraustīju plecus; bijām nonākuši līdz liftam, tāpēc nospiedu pogu tā izsaukšanai, cerēdama, ka beidzot šis spītīgais puisis liks mani mierā.

- Tad tu tomēr man piedosi, vai ne? – Alekss nelikās mierā, kad iekāpām liftā.

- Tev savu darīšanu nemaz nav? – vaicāju, skatīdamās vienā punktā, lai nevajadzētu viņu uzlūkot. – Tu jau apniki ar to savu atvainošanos, - noburkšķēju, cerēdama, ka viņš to nedzirdēs. Lai gan kāda starpība. Man riebās, kad cilvēki tik uzstājīgi kaut ko lūdza, lai jau zina, ko par viņu domāju.

- Es nerimšos, kamēr nedzirdēšu, ka esi piedevusi, - Alekss starojoši pasmaidīja, ļaudams man pirmajai iziet no lifta.

- Labi, esmu piedevusi. Viss? Tagad liec mani mierā.

- Tas nu gan neizklausījās pārliecinoši. Tāda piedošana man nav nepieciešama.

- Ko tad tu gribi, velns parāvis?! Lai es krītu tavos apskāvienos un histēriski kliedzu, ka nekad vairs neapvainošos? Nu atvaino, tas nenotiks.

- Labi, labi, tikai mieru... Es tikai cenšos būt draudzīgs...

- Harisona, vai tā atkal esi tu?! – man no mugurpuses atskanēja skaļa balss. Pagriezos un savu acu priekšā ieraudzīju Mereditu, kurai no dusmām jau atkal bija sarkana seja. – Harisona, vai tev vakar iepatikās mazgāt tualetes podus? Varu vēlreiz noorganizēt, ja tūlīt pat nepazudīsi no manām acīm un neliksi Aleksu mierā!

Nikna uzlūkoju Aleksu un steidzos prom, negribēdama iekulties vēl lielākās nepatikšanās. Otro dienu pēc kārtas šis puisis izraisīja vienas vienīgas problēmas. Kaut kāds vājprāts! Cerēju, ka tas kaut kad drīz beigsies, un devos sākt savu otro darba dienu. Vēl tikai astoņdesmit astoņas dienas un verdzība būs galā. Jāsāk kalendārā izsvītrot datumi līdz brīdim, kad varēšu doties mājās. Izlēmu, ka tā arī darīšu, no sākuma iegādādamās nelielu kalendārīti Metjū suvenīru veikaliņā.

Turpmākā diena pagāja samērā mierīgi. Nu, salīdzinot ar pēdējo divdesmit četru stundu notikumiem, tas patiešām bija miers. Divas reizes nācās paskaidrot vecām kundzītēm, ka es patiešām esmu apkopēja – viņām, redz, licies, ka tik jaunas meitenes nepieņem darbā. Smieklīgi. Tomēr abas reizes man palīdzēja kāda cita apkopēja vārdā Kārena, paskaidrodama kundzītēm, ka es patiešām esmu kuģa darbiniece.

Kārena bija divdesmit divus gadus veca meitene no Kalifornijas, kura jau trīs gadus strādāja uz šī kuģa par apkopēju, bet joprojām nebija „izsitusies" nekur augstāk. Mēs kopā apkopām kajītes, tāpēc bija diezgan daudz laika sarunām. No Kārenas es uzzināju, ka neesmu vienīgā, pret kuru apkopēju priekšniece Meredita izturas kā pret putekli. Visas meitenes bija neapmierinātas ar Mereditu, turklāt viņa uzvedās kā pasaules karaliene ne tikai ar savām padotajām, ber ar visu kuģa personālu – kādu reizi uzgāza oficiantam virsū zupu, jo tur bija nevis cūkgaļa, bet liellopa gaļa, citreiz kategoriski pieprasīja koncertā sēdvietu pirmajā rindā, lai gan tur visas biļetes jau bija izpirktas. Un neviens neko nevarēja ar Mereditu padarīt.

- Kāpēc jūs nevēršaties pie kuģa īpašnieka vai direktora? – neizpratnē vaicāju. – Varētu taču savākt sūdzības...

- Neviens negrib visu atlikušo mūžu berzt tualetes podus, - Kārena vienkārši atbildēja. Tātad viņiem vienkārši bija bail? Nu, nebrīnos, viņa jau no pirmā acu skatiena atgādināja īstu raganu. – Lai nu kā, drīz tu iemācīsies viņu paciest vai vienkārši neievērot. Visi to iemācās dažu mēnešu laikā.

- Cerams, - nomurmināju, no sirds cerēdama, ka Kārenai taisnība. Citādi es šeit sajukšu prātā.