DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Marija bija norunājusi ar Zaku, ka satikšu viņu kafejnīcā sešos pēcpusdienā. Par laimi, tā nebija tā pati kafejnīca, kur pirms neilga laika pirmo reizi vakariņoju divatā ar Aleksu. Iespējams, tieši tajā vakarā aizsākās mūsu romantiskās attiecības, un es negribēju, lai man tā vieta saistās ar kādu citu. Pat ja tikai uz vienu vakaru.

Gribēju iet uz tikšanos džinsos un krekliņā, lai parādītu, ka man tas neko nenozīmē, tomēr Marija lika uzvilkt kleitu. Viņa gribēja, lai uzkrāsojos (lai radītu iespaidu, ka man randiņš bija ļoti svarīgs un es to gaidīju), bet es atteicos, sakot, ka nedrīkst puišus pārāk izlutināt ar skaistumu.

- Sveika, esmu Zaks, - man klāt pienāca īsa auguma puisis blondiem matiem. Viņš bija garāks par mani, bet noteikti īsāks par Aleksu un citiem man pazīstamiem puišiem. Zakam bija apaļa seja un mazas acis. Par spīti visam, viņš bija visai izskatīgs.

- Prieks iepazīties, - pieklājīgi pasmaidīju, un viņš pasniedza man nelielu puķu pušķi. Uzreiz iedomājos par Aleksa atsūtītajiem krāšņajiem ziediem. Vai tiešām Zaks grasījās melot, ka tos sūtījis viņš? Un kāda būtu šī puiša sejas izteiksme, ja es atklātu, ka zinu patiesību? Gribētos to redzēt. Gandrīz iesmējos par šādu domu, bet laicīgi pārdomāju.

Atradām kafejnīcā brīvu vietu, un nākamās divas stundas man nācās klausīties par pavāra palīga darbu, par to, kā viņam no sākuma bija jāmizo kartupeļi un citi dārzeņi un jālīmē nost no banāniem uzlīmes, pirms viņam ļāva pieskarties nažiem, pannām un kam tik vēl ne. Tās, iespējams, bija garlaicīgākās divas stundas manā mūžā. Lai nevajadzētu runāt, ēdu pēc iespējas lēnāk, visu laiku izlikdamās, ka uzmanīgi klausos un cerēju, ka viņš neko nejautās. Cerība piepildījās, un Zaks tik tiesām neko par mani nevaicāja, runādams gandrīz bez apstājas.

Kad vakariņas beidzot bija apēstas, viņš piedāvāja pastaigāties pa klāju un, pat nesagaidījis manu atbildi, veda mani uz klāju, atkal runādams par savu darbu. Visu laiku lūkojos rokas pulkstenī, skaitīdama sekundes līdz randiņa beigām, jo vēlāk bija norunāta tikšanās ar Aleksu. Varēšu neuztraucoties ierasties savā kajītē nakts vidū un aizbildināties ar to, ka ar Zaku mazliet aizrāvāmies savās sarunās.

- Klau, man tagad jāiet, - pārtraucu viņu pusvārdā, neļaudama pabeigt stāstu par kaut kādiem tur ēdieniem, ko viņš stāstīja jau kādu trešo reizi.

- Vai tiksimies vēl kādreiz? Piemēram, parīt, – viņš cerīgi mani uzlūkoja. – Ar tevi ir tik interesanti! – Zaks priecīgs pasmaidīja.

- Jā, jā, noteikti, - nomurmināju u skriešus metos prom pa klāju. Beidzot biju tikusi vaļā no šī apnicīgā tipiņa.

- Beidzot šis randiņš ir galā, - iesaucos, iekrizdama Aleksa apskāvienos un nomezdama puķu pušķi kaut kur uz grīdas. Puisis mani noskūpstīja uz lūpām un apmierināts pasmaidīja.

- Kleita gan liecina, ka tu tam gatavojies, - viņš iesmējās. – Un ziedi... kāds galants džentlmenis.

- Tu joko? – iesmējos. – Kleitu man lika uzvilkt Marija, un tas Zaks izrādījās īsts... Es pat nezinu, kā to nosaukt! Es skaitīju sekundes līdz brīdim, kad varēšu notīties, - visai ekspresīvi stāstīju, vicinādama rokas.

- Vai tiešām bija tik slikti? – Alekss vaicāja.

- Slikti ir pārāk maigs vārds. Vai tev kādreiz ir bijis randiņš ar sarunām par kartupeļu mizošanu un banānu uzlīmēm?

- Nē, tāda man gan nav bijis, - viņš iesmējās un atkal mani apskāva. Ieslīgu puiša apskāvienos, ļaudama sevi skūpstīt. Vēlāk viņš iedeva man savu jaku (kas, starp citu, bija tik mīksta un tik ļoti smaržoja pēc viņa, ka pār manu ķermeni pārskrēja trīsas) un mēs apskāvušies stāvējām uz balkona, vērojot pēdējos saules starus.

- Atceries, mēs runājām par koledžām? – pēkšņi atcerējos mūsu kopīgās vakariņas, kurās runājām par mācībām pēc vidusskolas. Toreiz viņš teica, ka nav saņēmis atbildes no skolām par uzņemšanu. – Vai tagad beidzot atklāsi, ko gribi studēt?

- Atbildes joprojām neesmu saņēmis, bet tev es varu pastāstīt, - viņš čukstēja man pie auss, stāvēdams man aiz muguras. – Es gribu kļūt par kuģa kapteini.

Tas mani izbrīnīja. Biju domājusi, ka dzīve uz kuģa bija puisim apriebusies tik tālu, ka viņš nemūžam negribētu mācīties kaut ko tamlīdzīgu.

- Iesi tēva pēdās? – smaidot vaicāju, lai gan šaubījos, ka puisis redzēja manu smaidu.

- Mani ļoti interesē kuģniecība. Kādu brīdi apsvēru domu kļūt par kuģu inženieri, bet sapratu, ka nespēšu dzīvot bez jūras. Esmu tik ļoti pieradis pie viļņiem un ūdens šalkoņas, ka nevaru iedomāties savu dzīvi bez tā, - Alekss murmināja. – Lai gan pagaidām nevaru neko plānot, pirms atbildes nav atnākušas. Starp citu, tu esi pirmā, kam par to pastāstu.

- Kāpēc? – tas mani izbrīnīja vēl vairāk. – Vai domā, ka vecākiem nepatiks tava izvēle?

- Nē, nē, - Alekss aprauti iesmējās. – Tēvs būs septītajās debesīs no laimes! Vienkārši... Ja nu man atsaka? Negribu, lai viņi manī viltos, - jutu, kā puisis parausta plecus, jo mūsu ķermeņi bija cieši sakļauti kopā. Saule jau pirms kāda laika bija norietējusi, bet mēs turpinājām stāvēt uz balkoniņa un vērot tumšos jūras ūdeņus, un tobrīd man vairs neko citu nevajadzēja.