Nākamajā rītā pamodos, dzirdot telefona zvanu. Jau iedomājos, ka tā ir mamma vai Grēta, bet izrādījās, ka tas bija tēvs. Samiegojusies pasniedzos pēc mobilā, kurš atradās uz nakts galdiņa un neskatoties uzspiedu uz skārienjūtīgā ekrāna, cerēdama, ka trāpīšu pareizi. Pieliku telefonu pie auss un nomurmināju kaut ko nesaprotamu.
- Labrīt, Alise, man arī prieks tevi dzirdēt, - tēvs sacīja.
- Vai tu vispār redzēji, cik pulkstenis? Ir svētdiena, un man ir visas tiesības gulēt! – dusmīgi norūcu, cenzdamās nerunāt pārāk skaļi, lai nepamodinātu vēl aizmigušo Mariju.
- Es zinu, ka ir svētdiena, bet gribēju tevi uzaicināt pusdienās. Mums šis tas jāapspriež.
- Atkal? Mēs visu laiku kaut ko apspriežam.
- Alise, tas neaizņems pārāk daudz tava laika. Turklāt paēdīsi garšīgas pusdienas... - iedomājos, ka tēvs sāks uzskaitīt argumentus, kāpēc mums jātiekas, tāpēc pārtraucu viņu:
- Labi, kaut vai. Cikos un kur? – Norunājām tikties lielajā restorānā divpadsmitos, un es noliku klausuli, nomezdama mobilo telefonu turpat līdzās un atkal iemigdama.
Pamodos ap vienpadsmitiem un gribēju jau kaut ko teikt, bet tad pamanīju, ka kajītē atrodos viena. Marija bija kaut kur aizgājusi. Izvilku no segas apakšas mobilo un aši uzrakstīju draudzenei īsziņu: „Hei, kur esi?". Pēc dažiem mirkļiem atskanēja zvana melodija.
- Labrīt, miega mice! – Marija iesmējās. – Negribēju tev traucēt, tāpēc aizgāju ar puišiem uz baseinu, - viņa paskaidroja. Acīmredzot draudzenei nebija pieticis ar vakardienas izpriecām. Kad neko neatbildēju, viņa turpināja: - Vai piebiedrosies?
Mirkli apsvēru šo domu, taču tad atcerējos par norunu ar tēvu.
- Piedod, man ir sarunātas pusdienas ar tēvu. Atkal grib par kaut ko runāt, - noburkšķēju.
- Nu nekas, nāc vēlāk. Tikai noteikti nāc, citādi viena es to neizturēšu! – draudzene iesaucās; fonā dzirdēju puišu saucienus, un tad jau saruna pārtrūka. Dzirdot, cik viņiem tur jautri, gribēju uzreiz mesties pie draugiem, bet zināju, ka tēvs gaidīs mani restorānā. Ātri saģērbos un devos uz norunāto vietu; pie plašās ieejas mani jau gaidīja tēvs.
- Prieks, ka atnāci, - viņš pasmaidīja. Neko neatbildēju, un mēs devāmies ieņemt vietu pie galdiņa, kas atradās pie loga. Restorāns bija tiešām liels, gaišos toņos, vienā telpas pusē atradās arī neliela skatuve, uz kuras spēlēja muzikanti.
Oficiants mums atnesa ēdienkarti, un tēvs viņam uzdeva dažus jautājumus pa restorāna darbu, kamēr es pētīju ēdienkartes piedāvājumu. Šeit bija ēdieni, sākot ar gaļu un beidzot ar īpašajiem piedāvājumiem veģetāriešiem un vegāniem.
Izvēlējos itāļu makaronus ar gaļas mērci, un pat nepievērsu uzmanību, ko pasūta tēvs.
- Vai vēlēsieties arī desertu? – oficiants, man uzsmaidot, vaicāja.
- Nē, paldies, - automātiski atbildēju.
- Jā, mums lūdzu divas siera kūkas pēc pavāra īpašās receptes. Pasakiet, ka tas ir Vaitningiem, viņš zinās, - tēvs sacīja, un oficiants devās prom.
- Es negribēju desertu, - nošņācos. Un es neesmu Vaitninga, gribēju piebilst, tomēr izlēmu noklusēt.
- Ja tu uztraucies par savu figūru, tad neraizējies, tu izskaties lieliski, - viņš pasmaidīja. – Turklāt siera kūka no šefpavāra ir brīnišķīga.
- Ja jau tu tā saki, - nomurmināju. – Nu, par ko tu gribēji runāt? – ķēros pie lietas, negribēdama pārāk ilgi aizkavēties.
- Gribēju pajautāt, kāpēc tu vairs nezvani mātei? Viņa man uztraukumā zvana un jautā, kas ar tevi ir noticis.
- Es ar viņu runāju pirms nedēļas! Man šķita, ka jāļauj viņai pabūt kopā ar Viljamu... Turklāt nebija laika, - paraustīju plecus. Protams, es varēju izdomāt vēl dažādus attaisnojumus, tomēr tēva sejas izteiksme teica priekšā, ka tas nav nepieciešams.
- Lai nu paliek, - viņš atmeta ar roku, un tieši tajā mirklī mums klāt pienāca oficiants ar paplāti. Mani itāļu makaroni izskatījās brīnišķīgi. Sajūtot labo smaržu, vēders sāka kurkstēt, tāpēc ķēros pie ēdiena. – Tava māte uzsver, ka tev jāstrādā visu vasaru, bet es domāju, ka vari mēnesi arī atpūsties.
No sākuma gribēju atbildēt kaut ko dzēlīgu, bet tad pārdomāju. Vai tētis runāja nopietni? Es varēšu veselu mēnesi strādāšanas vietā izklaidēties un neko nedarīt? Tas man patiktu.
- Tu nopietni? – neticīgi jautāju.
- Jā, kāpēc gan ne? Tev arī ir vajadzīga atpūta. Turklāt pēc dažām dienām mēs būsim Romā, varēsi apskatīt šo skaisto pilsētu. – Noklusēju to, ka Romā jau esmu bijusi, lai tēvs nepārdomātu. Ēšana deva iespēju kādu mirkli paklusēt un apdomāt sarunu. Vai tēvs, ļaudams man mēnesi atpūsties, tikai centās man pielabināties? Vai viņš centās parādīt, ka nav sliktāks par mammu, kura gribēja būt uzstājīga? Jā, viņš laikam tikai vēlējās parādīt sevi no tās labākās puses, un man, godīgi sakot, pret to nebija pilnīgi nekādu iebildumu.
- Vai tagad drīkstu iet? - apēdusi makaronus, kas bija lieliski, vaicāju.
- Vēl taču deserts, - tēvs atgādināja. Nopūtos un paliku arī uz desertu, klausīdamās viņa nesvarīgajās pļāpās par dažādiem sīkumiem, piemēram, par kuģi un tā nākamajiem ceļojumiem. - Nu, vai garšoja? - viņš vaicāja, kad dažu mirkļu laikā biju visu aprijusi tikai tādēļ, lai ātrāk tiktu prom.
- Jā, paldies, ēdiens bija gards, - pieklājīgi atbildēju, kā māte un Viljams man bija mācījuši. - Vai tagad drīkstu iet? Man vēl jānodod Kārenai apkopējas uniforma, ja jau man tagad ir atvaļinājums.
- Protams, protams, - viņš pamāja. - Un neaizmirsti par Romu!
KAMU SEDANG MEMBACA
DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)
RomansaAlises dzīve vienmēr ir bijusi vienkārša un bezrūpīga. Meitenei nekad nav vajadzējis strādāt, lai nopelnītu kabatas naudu, vai uztraukties par vakariņām. Vienīgā problēma bija Alises bioloģiskais tēvs, kurš nekādi nelikās mierā un vēlējās, lai abiem...
