DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMITĀ NODAĻA

- Labrīt, Alise, - tēvs sacīja, kad atbildēju uz viņa telefona zvanu, kas bija atskanējis nepieklājīgi agri no rīta.

- Mhm, - nomurmināju, nezinādama, ko citu teikt.

- Vai tev ir kādi plāni šim vakaram? – viņš uzreiz ķērās pie lietas, un biju pateicīga, ka nevajadzēja stāstīt, kā man klājas un tādā garā. Apdomāju atbildi, un tad sacīju:

- It kā jau nav, - paraustīju plecus, lai gan vīrietis to neredzēja. – Vai tev ir kādi ieteikumi?

- Patiesībā ir gan. Kuģa kapteinis ar ģimeni uzaicināja mūs vakariņās. – Iedomājos, vai tur būs arī Alekss, un uzreiz piekritu piedāvājumam. Šī bija iespēja tikties ar Aleksu, neslēpjoties viņa kajītē, tāpēc, ilgi nedomājot, piekritu šim piedāvājumam.

- Vai man vajadzētu uzvilkt kaut ko svinīgu? – vaicāju pēc neilga klusuma brīža. Tēvs noklepojās, un tad atbildēja:

- Domāju, ka nevajag pārspīlēt, tomēr arī džinsos gluži nevajadzētu. Tā būs visai neformāla tikšanās. Tev taču ir kleita, vai ne?

- Jā, gan jau kaut ko atradīšu, - apmierināta noteicu un noliku klausuli. Visa diena pagāja vakara gaidās. Ar Aleksu dienas laikā tikties neizdevās, viņam bija kaut kādas darīšanas ar vecākiem, tāpēc mana nepacietība pieauga ar katru stundu. Kad beidzot pienāca laiks doties vakariņās, mazliet uzkrāsojos, lai gan nepārspīlēju ar kosmētiku, un, paņēmusi rokassomiņu, devos restorāna virzienā, kur pie ieejas mani gaidīja tēvs, ģērbies gaišā uzvalkā.

- Prieks, ka atnāci, - viņš aprauti iesmējās, kad soļojām galdiņa virzienā.

- Tās taču ir vakariņas ar kuģa kapteini, kā gan es varēju neatnākt? – uzdevu retorisku jautājumu, un tad jau mēs bijām nonākuši līdz mums paredzētajam galdam pie loga. Kuģa kapteinis, kuru atcerējos no tās reizes, kad tēvs ar viņu makšķerēja, sēdēja blakus apmēram četrdesmit piecus gadus vecai, izskatīgai un sakoptai sievietei; uzreiz iedomājos, ka Alekss bija tik ļoti līdzīgs savai mātei. Sievietei blakus bija iekārtojusies gadus astoņus veca meitene kuplā rozā kleitā. Kā vēlāk izrādījās, Aleksa māsas vārds bija Džūlija, un viņai tik tiešām bija vien astoņi gadi. Meitenei blakus sēdēja Alekss. Ieraudzījusi mūs, sieviete atplauka smaidā.

- Aleks, palīdzi Teilora meitai! Alise, vai ne? – viņa smaidot vaicāja. Puisis jau taisījās piecelties, kad pati iekārtojos krēslā, piestumdama to tuvāk galdam.

- Jā, kundze, - laipni atbildēju, nejuzdamās droši šajā sabiedrībā, lai gan zināju, ka tie bija mana tēva draugi.

- Ak, tu vari saukt mani par Katrīnu! Tavs tētis mums ir tik daudz ko par tevi stāstījis! – viņa turpināja.

- Ceru, ka tikai to labāko, - centos pajokot, ar vienas acs kaktiņu palūkodamās uz Aleksu, kurš tieši tajā brīdī lūkojās uz mani. Viegli pasmaidīju, cerēdama, ka visi to uztvers kā draudzīgu smaidu. Drīz vien oficiants atnesa mums ēdienkartes, un mēs visi, draudzīgi čalodami, izvēlējāmies vakariņas. Par brīnumu, vakars izvērtās jauks, nevis neveikls, kādu biju to iedomājusies. Nu, viņi galu galā nezināja par manām un Aleksa attiecībām, un mani uzlūkoja kā sava drauga, Teilora, meitu, nevis kā sava dēla iespējamo līgavu. Protams, es par tādām lietām vēl nedomāju, kaut gan apjēdzu, ka jebkura mamma gan par to varētu iedomāties.

- Alise, pastāsti, kā tev patīk kuģis? – Kapteinis vaicāja, kad mums atnesa ēdienu.

- Nav ne vainas, - paraustīju plecus. – Ja neskaita to, ka man bija jāstrādā, - viegli ieķiķinājos.

- Vismaz tagad vari atpūsties, - Aleksa mamma atgādināja. – Tavs tēvs stāstīja, ka tu vēl mācies vidusskolā, bet vai esi izdomājusi, ko studēsi tālāk? – sieviete vaicāja. - Alekss joprojām nevienam neatklāj savu izvēli, - viņa pēc mirkļa piebilda, mīloši uzlūkodama savu dēlu. Tā nu man atkal nācās stāstīt par to, ka studēšu ekonomiku un biznesu, lai varētu pārņemt daļu Viljama uzņēmuma. Kad stāstīju par patēva milzīgajiem panākumiem, pamanīju, kā tēvs mazliet saskumst, lai gan viņam pašam piederēja viens no lielākajiem kruīza kuģiem pasaulē. Vai varētu būt, ka viņš tagad nožēloja to, ka pameta mani un mammu pirms tik daudziem gadiem? Jebkurā gadījumā neko vairs nevarēja mainīt.

Vakara gaitā runājām par dažādām tēmām, Aleksa vecāki gribēja zināt vēl šo to par mani, tomēr lielākoties apspriedām citus sīkumus, kas nebija saistīti ar mani personīgi. Atmosfēra pie mūsu galda bija brīva un nepiespiesta, un es gandrīz aizmirsu, ka neviens nenojauš par manām un Aleksa attiecībām. Vairākas reizes uz viņu palūkojos, tomēr zināju, ka neviens nenojauš par to, ka tie nebija tikai draudzīgi smaidi. Tā kā viņš sēdēja tieši man blakus, mūsu kājas (un dažbrīd arī rokas) bija sapinušās zem galda. Viņa āda uz manējās dedzināja, un es nespēju sagaidīt, kad beidzot varēšu puisi noskūpstīt.

- Teilor, un kāpēc tu neiepazīstināji mūs ar savu meitu agrāk? Viņa ir tik burvīga jauna dāma! – Aleksa mamma vakariņu beigās iesaucās, smaidīdama mani vērojot. Jutos laimīga, ka puiša vecāki bija tik labās domās par mani.

- Nu, Alisi nepazināt tikai jūs ar Džūliju, - tēvs iesmējās, piebilzdams, ka es ar Aleksu jau sen biju pazīstama. Par laimi, neko vairāk, šķiet, viņš nezināja, tāpēc varēju mierīgi uzelpot. Lai arī cik jauka nebija puiša ģimene, joprojām negribēju afišēt mūsu attiecības. Varbūt tas bija visai dīvaini, bet arī pašas attiecības ar Aleksu nebija no tā ierastajām.